Ir diezgan agrs svētdienas rīts un es nupat esmu noskatījies vienu no jaukākajām, jautrākajām, arī skumjākajām, smieklīgākajām un dzīvespriecīgākajām filmām pēdējā laikā. Bet visu pēc kārtas.
Viss sākās ar kaimiņiem blakus, kas jau kuro reizi pierāda, ka laikam ir piedzimuši puskurli - tātad, lai komunicētu, viņiem nabadziņiem, ir jākliedz. Pat blakus esot. Un 6os no rīta. Svētdienas rītā.
Tieši tā - tajā brīdī arī es atbalstītu ieroča glabāšanu mājās. ...šitādiem gadījumiem.
Bet man nav ierocis. ...un es diezgan cenšos neatbalstīt vardarbību. Tātad - nekas cits neatlika kā ieslēgt datoru un uzlikt austiņas.
Redzi, man ir tā liste ar filmām, ko kāds iesaka un es tik pierakstu un cenšos tās novilkt un noskatīties. Šī bija viena no tām - un kāds brīnums, tā pabeidza vilkties kādas minūtes vēlāk tikko ieslēdzu datoru. Nu laikam tātad man bija lemts...
Labi, nestāstīšu neko vairāk vien pieminēšu: tā nav parastā Holivudas filmiņa. Īstenībā tā pat ir dokumentālā filma. Un, jā, es smējos un, jā, es tiešām notrausu krietnu asaru to skatoties. Un es sevi uzskatu par grūti aizkustināmu puisi.
Te ir treilerīts un, jā, torenti to piedāvā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru