Otrais randiņš un pārdomas

Šodien beidzot pieķeršos savam krēslam. Palēnām. Jo mans Mr. Lielā Simpātija ir aizņemts un šodien nesatiksimies.

Vakar visu dienu pavadījām kopā. Viņš ir ievācies jaunā dzīvojamā platībā un bija nepieciešamas pāris mēbeles. Tad nu mēs devāmies kopīgā meklējumā. Goš, man viņš patīk ar katru momentu vairāk (ne velti te viņš būs kā Mr. Lielā Simpātija). Pat neskatoties uz to, ka viņam ir pieķeršanās tai (man)alternatīvai kultūrai, kas ietver sprogainus matus, ģērbšanos apspīlētajās džinsās, lielos t-kreklos un uzvalka kurpēs vienlaicīgi. Bet viņam kaut kā piestāv. ...cilvēki saka - pretpoli pievelkas.

No vajadzīgajām mēbelēm gan neko daudz neatradām, bet pavadījām jauku laiku kopā. Pēcpusdienā nolēmām doties pie viņa un gatavot vakariņas kopīgi. Pēc pamatīga bučošanās maratona un vaļāšanās pa gultu, izsalkums bija tieši laikā.

Ohh, nē, es nepaliku pie viņa pa nakti. Devos mājās. Un pa ceļam aizdomājos - vai ir normāli negribēt iepazīties ar viņa draugiem un paziņām, bet pavadīt laiku tikai ar viņu. Lieta tāda, ka visu laiku viņš piemin savējos draugus un paziņas un mēs varētu darīt kopā šito un to un tu iepazītu viņus utt. Bet viss par ko es varēju domāt bija: hei, man "piekāst" viņus, es gribu pavadīt laiku ar tevi. NU vismaz sākumā. Līdz saprotam, kur esam un kas esam.

Nezinu kā tev, bet man ir bijusi pieredze iepriekš - tev liekas puisis foršs un jauks un, jā - nu tik būs. Tu stāsti visiem, kas gatavi klausīties, ka esi saticis kādu utt. Un tad kaut kas notiek un nesanāk tā, kā plānots un tu esi ne īsti izblamējies savējo priekšā, bet jūties neērti. Savējie jau nepārmet vai apsmej, bet tā sajūta ir iekšēja. Personīga. Ar domu kāpēc man iepazīstināt ar savu simpātiju pirms es saprotu, ka tur ir vērts iepazīstināt. Tu esi vienīgais, kam esmu pagaidām stāstījis par viņu.

Paga, vai tas var nozīmēt, ka viņš ir nolēmis par mani: ir vērts viņu iepazīstināt? Vai varbūt dažiem tas ir savādāk? Vieglāk, ātrāk un viņi tam nepievērš tādu uzmanību?