The show must go on...

Ir brīži, kad jāsaprot - labāk būs, ja palaidīsi vaļā. Atmiņas, cerības, sapņus. ...arī cilvēkus. Protams negribas un ir žēl, bet to neizdarot, tu nevari skatīties uz ceļu priekšā.

Vakar noskatījos Ladies in Lavender. Un neejot detaļās - manuprāt, visa filma bija par to, ka neskatoties uz pieķeršanos, mīlestību un ziedošanos, tev ir jāzin, kad palaist vaļā. Brīdi, kad tā būs labāk. Priekš visiem.

Nu jā. Kāpēc tik saldsērīgi? Mans Mr. Lielā Simpātija un es nolēmām vairs nesatikties. Kāpēc? Kas notika? Mēs beidzot pārgulējām un, jā... Tas nebija ne tuvu kā mēs abi bijām cerējuši. Pareizāk sakot - tas bija nebaudāmi. Nezinu, kas nogāja greizi. Tiešām nezinu.

Mums bija forši kopā. Mēs izjūtam simpātijas (arī seksuālas) viens pret otru. Es pat teiktu - es mierīgi redzu sevi ar to puisi kopā. ...nē, pareizi būtu teikt - es tiešām gribēju sevi redzēt ar viņu kopā. Tiešām. Bet kad nonāca līdz seksam... Mēs netikšķējām.

Pēc dušas un krietniem mulsuma/apjukuma brīžiem, abi saritinājušies viņa lielajā krēslā, sākām runāties un tad uzzināju, ka arī viņš jutās līdzīgi. Un to, ka, viņaprāt, mums nav nākotnes. Vismaz kā pārim. Kam es piekritu. ...kaut nevēlējos to sev atzīt.

Bet kā lai es atļaujos viņu redzēt vēlāk kā draugu. Katru reizi, kad satikšu vai dzirdēšu no viņa kaut ko, atmiņā atnāks viss šis laiks un cerības, kas izbeidzās tik vienkārši. Es viņu biju (esmu) pielaidis sev tuvāk kā gribēju. Neapzināti, bet biju. Un tagad tas sāp. Un sāpēs katru reizi, kad viņš parādīsies pie apvāršņa.

Melodams apsolīju, ka ļaušu viņam man piezvanīt pēc nedēļas un apjautāties kā iet. Bet, aizverot aiz sevis durvis, pārvietoju viņa telefonu uz bloķēto sadaļu...

Tu noraus radušos asaru un saki - rīt ir atkal jauna diena. ...un centies tam noticēt, jo savu izvēli izdarīji un tilts ir uzspridzināts. Ceļš ir tikai uz priekšu.