Pirmais, ko sajutu bija neparasts siltums. Patīkams, bet neparasts. Tas bija siltums, kas rodas no cilvēka tev blakus. Un siltā elpa pakausī. Ne tieši virsū, bet jūtama atstatus.
Viņa roka viegli guļ uz maniem gurniem un kreisā kāja ir uz manējās. Ne pilnīgi, bet nedaudz. Gandrīz šķiet, ka nejauši. Un tu jūti viņa krūtis piespiežoties tavai mugurai abu elpas ritmos. Pavisam lēni, gandrīz vai nemanāmi, bet tomēr sajūtami.
Es jau biju aizmirsis par šo patīkamo sajūtu, kad pamosties un saproti - tu neesi viens. Tas brīdis neilgst ilgi. Un tam nav jāilgst ilgi, bet tas ir pietiekams, lai saprastu - dzīvē tomēr ir jaukas lietas uz kurām ir vērts tiekties.
Bet (kā parasti - ir viens BET) tad pienāk tas brīdis, kad ir laiks vērt vaļā acis un tu saproti - ir rīts un jauna diena ir sākusies. Un tas viss te neko nenozīmē. Vismaz lielos vilcienos. Tā bija (IR) vienkārši mirkļa vājība - kļuda, ko pielaidi.
Mēs nepārgulējām. Mēs pat nebeidzām. Mēs vienkārši gulējām. Viņa dzīvoklis bija pa ceļam. Es jutos tiešām noguris un negribīgs gaidīt nākošo nakts sabiedrisko vai maksāt par taksi. Un viņa piedāvājums nolūst pie viņa, šķita pieņemami perfekts. Mēs satikāmies nejauši pie kopēja pazīstamā un vakara gaitā vienkārši palikām pēdējie no paziņu pulka.
Viņš pat nav tas tips, ko es sauktu par manu. Nu labi, viņš ir izskatīgs, bet ne ar to spīdumu acīs, ko es meklēju. Un es pat nebiju dzēris, lai teiktu - kļūda, ko pielaidu dzērumā. Biju vienkārši pārguris.
Kāpēc kļūda? Tai brīdī, kad atver acis un it kā atgriezies realitātē, tu skaidri saproti - žesti, ko jūti no viņa puses ir jauki un tu tos vēlies, bet tu nevēlies tos saņemt, sajust no viņa. Viņš nav tas īstais. Viņš ir vienkārši kāds, kura dzīvoklis/gulta bija izdevīgi tuvu.
To sapratis, visa jaukā sajūta par otru tev blakus, pazūd kā nebijusi. Un rodas šī vainas apziņa, ka vajag kaut kā tikt prom no šejienes, lieki nevienu nesāpinot.
Es lēnām atbrīvojos no viņa rokas un izlienu no gultas, lai apģērbtos un samāksloti laipni atbildētu "Man jāiet." uz miegaini uzdoto jautājumu: "Kas notiek?". Pinoties džemperī un nemazgajies ar vienīgo domu - ātrāk tikt prom, dodos ārdurvju virzienā.
Aizverot aiz sevis durvis un tiekot skaidrībā, kā atvērt vārtus, pārņem vēlme skriet ko kājas nes. Cerībā, ka tas varbūt palīdzēs aizmukt un padarīs šo kļūdu par nebijušu. Pat, ja viņš nepārpratīs visu iepriekšēji nevainīgo nakti kā kādu ielūgumu uz ko turpmāku (uz ko viņa žesti nedaudz norāda), spēlēties ar kāda jūtām ir pēdējais, ko tagad gribu. Es biju vienkārši pārāk noguris...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru