Cik ļoti bieži tomēr nākas dzirdēt mūžīgās bēdas, ka nevar satikt nevienu tādu, kas patiešām patiktu, ka viss ir slikti. Un, ka vispār - MAN NAV LEMTS BŪT LAIMĪGAM. Dzīvošu viens un punkts.
Ar citiem runājot gan parasti tiek uzsvērts, ka viss kārtībā un nevienu nemaz neprasās, bet tas ir līdz brīdim, kad sanāk aizrunāties un pieminēt attiecību tēmu, vai arī tuvumā parādās kāds, kas patīk - tad seja savelkas skābā grimasē un teju, teju liekas, ka "it kā laimīgais" tūlīt sāks raudāt.
Kas tad ir tā lielā briesmīgā problēma, ka nekas nav tā kā gribētos - jeb vienkārši nevar atrast nevienu jauku puisi?
Nu man jāsaka atklāti, ka netaisos nemaz runāt no kādas gudras grāmatas, jo atliek pāris minūtes parunāt ar šādu "neveiksminieku" un viss ir skaidrs. Problēma ir tikai viena - sevis nemīlēšana...
Lai cilvēks piedzīvotu ko patiesi skaistu un patīkamu ir jāmīl sevi, jātic, ka tas, ko vēlies, atnāks. Un nekas vairāk. Ja nu vienīgi - paskaties spogulī uz sevi, jo arī izskats ir no svara, un te neiet runa par nez kādiem skaistuma etaloniem, bet par sevis sakopšanu :) Un tas nav uzbrauciens no manas puses.
Ja Tu mīlēsi sevi, tad būsi gatavs attiecībām, vai kam skaistam.
Netici man? Padomā pats: vai Tu ietu uz randiņu ar cilvēku, kas nemitīgi skaita: "Es jau neesmu nekas, nevienam nepatīku utt.". Tici vai nē, bet tie visi teksti un domas ir iznīcinoši attiecībā pret Tevi.
Nākamais, ko jau minēju, ir ticība tam, ka pipildīsies tas, ko vēlies. Mērķim ir jābūt! Un nu jau vairs lietas par pozitīvo domāšanu nav kādu slepenu brālību zināšanas, bet visiem pieejamas elementāras gudrības.
Nepaslinko, palasi kādu grāmatu par šo tēmu - pozitīvo domāšanu un motivēšanu, var jau teikt, ka tādas lasa psiholoģiski vājie, bet... kāpēc viņi visu uztver mierīgi un ar smaidu???
Un ar to visu es gribu pateikt vienu pamatdomu, pirms raudi, ka nespēj neko atrast un nevienam nepatīc, paskaties kā Tu pasniedz sevi... Netrako, tagad lasot, bet pasēdi un padomā.
Un geju sabiedrībā esmu pamanījis vēl vienu dīvainu īpašību: iemīlēties uzreiz - es nesaku, ka tā nevar būt, bet... Ir nācies redzēt, ka jau pēc pirmā randiņa sākās īsziņas un e-pasti par mīlestību, par attiecību veidošanu. Tas jebkuru cilvēku spēj nobiedēt, jo atstāj dīvainu priekšstatu. Nevienu, viena randiņa laikā, nevar iepazīt tik ļoti, lai teiktu, ka, šis nu ir īstais. Var iemīlēties, var iepatikties, var būt āķis lūpā, ar vēlmi iepazīt tuvāk, bet diezvai patiesas zināšanas par otru cilvēku.
Es saprotu, ka visa būtība ir izslāpusi pēc attiecībām, bet nevar arī sasteigt visu. Tas pie nekā laba nenoved. Vēl trakāk, ir tas, ka šāda iemīlēšanās notiek pēc katra kārtīga randiņa. Nu vai tas nav dīvaini?
Padomā, kas iet greizi, un es zinu - Tu sapratīsi visu un atradīsi pareizo risinājumu.
Beigās vēl gribu minēt, ka galvenā ķibele šajā visā rodas tanī brīdī, kad cilvēks paziņo, ka nav laimīgs, jo nav attiecības. Vai patiešām attiecības ir vienīgais ceļš uz laimi? Takš nē. Attiecības tikai bagātina mūsu dzīvi un ikdienu, dara mūs bagātākus.
Laimīgam Tev ir jājūtas vienatnē, jābūt pašpietiekamam, un tikai tad Tu būsi laimīgs attiecībās. Kad pašam sava dzīve patiks un būs interesanta tad Tu būsi gatavs ielaist savā dzīvē otru cilvēku.
Bet realitātē visi grib otrādi...
Sanāk tāda attiecību neesamības vainošana, ka dzīvē neiet. Bet, draudziņ, īstenībā jau tā ir kļūda. Ir tikai drosmīgi jāuzloka piedurknes, mazliet jāpapūlas un jāsakārto sava dzīve...
Tas, ko saku, nav šajā gadījumā padomu krājums, bet pāris lietas, par ko aizdomāties. Iespējams, ka patiešām padomāsi un atklāsies, ka ir kas pamaināms.
Un... esi takš laimīgs vienreiz.
Pasmaidi!
Ulrihs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru