Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka ikvienam no mums reiz ir gadījies saņemt šo diagnozi. It sevišķi tiem, kuriem gaydars ir bojāts (ar pirkstu rādu uz sevi un man līdzīgiem), nav vispār vai ir jau sadauzīts un mētājas kaut kur pagrabā.
Nu nav tur zāles pret šiem sirdsdēstiem. Vien ziņa - tu neesi tāds vienīgais.
Mans stāsts bija pavisam vienkāršs - jaunākās māsas labākais draugs. Jup, tieši tā. Sanāca kādu laiku neizbēgami saskrieties, pavadīt laiku vienā kompānijā utt. Vienādi uzskati, līdzīgas intereses un vienurīt pamostoties tu saproti, ka esi viņā ieķēries.
Tu centies visos veidos izzondēt kas un kā un varbūt tomēr... tā sevi nododot pa gabaliņam vien. Bet viņi nav stulbi (nu izņēmums ir iespējams protams). Bet tu kā paklausīgs (un apmulsis) kāmītis turpini skriet pa savu plastmasas riteni cerībās iegrimis. Cerībā, ka viņš jūtas līdzīgi, cerībā, ka viņš arī dziļi sevī ir gejs, cerībā, ka uzdrīkstoties tu netiksi sagrauts.
Pēc ilgām un plosošām pārdomām nolēmu izrunāties. Tā būs labāk - es nevaru būt tikai draugs.
Es gribu daudz vairāk... Neizrunājoties es nolemju sevi mocībām, un nekad nepiedotu sev pazaudēto laiku, ja viņš tomēr justos līdzīgi man. Tā cerība - bet ja nu viņš ir vēl kautrīgāks par mani un dziļi iekšēji cer uz manu pirmo soli... Zinu - tā notiek tikai filmās, bet hei - ja nu...?Tieši tai laikā izšķīrās arī redzēšu viņu biežāk vai nē - māsa dodas prom uz aizjūrām mācīties un bez viņas man kontaktu īpaši ar viņas draugiem nesanāk.
Viņš bija pirmais kuram pateicu, ka esmu gejs un man ir jūtas pret viņu. Un tici man - to izdarīt bija daudz grūtāk kā biju domājis.
Iestājās pauze un sekoja vārdi, ko atceros vēl šodien: "...man jau tā šķita. Un ja es būtu gejs, nedomātu ne brīdi. ...bet es neesmu". Viss, ko es palūdzu bija, lai viņš patur šo stāstu pie sevis. Saņemot apsolījumu, devos prom.
Es neesmu redzējis, ticies vai runājis ar viņu kopš tā brīža. Vai esmu viņu aizmirsis? Nē. Vai apskatot māsas draugos ieliktās bildes man acs cer redzēt viņu? ...jā. Godīgi sakot - pat pēc šiem gadiem es neesmu atmetis cerību par to, ka kādu dienu varbūt viņš... Bet es arī zinu, ka šādas domas mani tikai sagraus un neļaus skatīties uz priekšu. Tāpēc mans vienīgais ieteikums tev ir - padomā vai esi gatavs nebeidzamām mocībām neziņā? Un ja viņš ir draugs, viņš sapratīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru