Brauc prom! Uzdrīksties!

Es palieku dusmīgs. Jā, starp rozā brillēm un krietni ciešamo laiku, es kļūstu dusmīgs katru reizi saskaroties ar mūsu mēdijiem un blogeriem. Ikviens, kam nav slinkums kā mušas uz medu sametušies vaimanāt par faktu, ka redz cilvēki izbrauc labākas dzīves meklējumos un diez vai atgriezīsies. Utt. utjp. Pat nepieminēšu komentus, kas parasti seko.

Šī būs vienīgā reize, kad es pieskaršos šai tēmai šeit. Un es nerunāšu par ekonomiskajiem bēgļiem. Es gribu runāt par cilvēcības izslāpušajiem bēgļiem - par mums, tiem, kas homo.

Visi saka - jūties lepns par to kas esi un ko mīli. Nāc ārā no skapja. Be proud and loud! Bet tagad atklāti paskaties, ko tas nozīmē Latvijā. Latvijā tas nozīmē būt frīkam zoodārzā. Uz tevi skatīsies un rādīs ar pirkstiem (labākajā gadījumā) katru reizi, kad publiski izrādīsi pieķeršanos sava dzimuma pārstāvim. Homo šaurajā vidē valda nenovīdīgā klačošanās ar to ko kurš ar ko un kā dabūt vienu vai otru atpakaļ. Interneta vidē tevi un tev līdzīgos visbiežāk nolies ar samazgām un pasludinās par iemeslu kāpēc Latvijā ir krīze un Amerikā notiek zemestrīces (un tikai retais admins saņems dūšu tos revidēt, atbilstoši pastāvošai likumdošanai). Latvijā nevienu vairs nepārsteidz pat valsts vadošo personu attieksme pret visu kas sākas ar vārdu homo. Nemaz nerunāsim par drausmīgi nekorekto spiedienu, kas tiek izdarīts laicīgajā vidē no garīgās vides. Un piemēri te nebeidzas.

Latvijā tu vari būt gejs savās 4 sienās. Savu draugu (ja tev tādi ir) lokā.

Teiksi, ok, mēs to zinām, bet uz ko tu tēmē? Tas, ko es vēlos tev pateikt ir: katrs vaimanājošais koments, ko tu ieliec netā un katrs vaimanājošais teikums, ko tu ieraksti blogā par šo tēmu var atturēt kādu no tev līdzīgajiem no pilnvērtīgas dzīves un cilvēcības pieredzes jau tuvākajā laikā. Nevis pēc 10 gadiem, bet jau tagad.

Es iesāku šo blogu, lai parādītu tev no Ventspils, Jēkabpils, Zilupes vai citur Latvijas, ka pilnvērtīga dzīve ir iespējama arī esot gejam un, ja ne Latvijā, tad jau stundas lidojumā aiz mūsu robežām. Un pat, ja tikai 1 no jums izlems doties prom, lai to piedzīvotu, augtu, kļūtu stiprāks un varbūt atgrieztos kaut kad pārredzamā nākotnē un nolemtu savu pieredzi lietot, lai palīdzētu pārējiem homo, kas nesaņēmās aizbraukt, es esmu atpelnījis visas garās stundas un sviedru investētu šai blogā. Un, pat ja neatgriezīsies, viņš/viņa, iespējams, atradīs to cilvēcīgumu, ko nedabūja Latvijā. Vai tas nav svarīgi?

Es esmu dzīvojis ilgu laiku ārpus mūsu robežām. Es zinu kāda dzīve ir iespējama, ja esi gejs tur žoga otrā pusē. Nē, tā nav ķīseļa upe mannā putras krastos. Bet, tur būt gejam un būt komfortā ar sevi ir vieglāk. Un, ja tu esi komfortā ar sevi, sākt visu no jauna ir vieglāk kā tad, kad tu esi diskomfortā ar sevi un vēl materiālu problēmu nomākts.

Paskaties apkārt - visi (labi, ne visi, bet nospiedoši lielākā daļa), kas nes to homo karogu publiski, te pie mums, ir ar ārzemju pasēm vai tādi, kas pavadījuši krietnu laiku tur ārā un atgriezušies, lai darītu ko lietas labā arī te. Viņi ir tie, kas zin kāda dzīve ir iespējama citur un zin, ka viņu pieredze var būt noderīga arī mums.

Teikšu godīgi - esmu par to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku brauktu prom (homo un hetero) un redzētu kāda ir dzīve citur un kāda ir sabiedrība un ikdiena citur. Un stiprie atgriezīsies.

Bet tev, kas skaidri zin, ka paliksi tepat - tā vietā, lai lietu eļļu ugunī par aizbraucējiem un vaimanāšanu - uzdod jautājumus. Jautā. Liec citiem tevi redzēt. Tas ir mazākais, ko tu vari darīt. Parādi, ka esi un tev ir svarīgi, kas notiek. Labi, pirmoreiz uz tevi paskatīsies ne tā. Bet, ja jautāsi atkal. ...un atkal. Tevi ne tikai var sadzirdēt citi līdzīgi domājoši, bet sadzirdēs arī tie, kas nav vienaldzīgi. Un piebiedrosies. Un 2 balsis jau ir vairāk kā viena.