Zini par ko šodien visu dienu domāju? Par to kā īsti uzvesties. Eh, nu labi, viss sākās sekojoši:
Vakar, dodoties mājās no darba, stāvu un gaidu sabiedrisko. Lasu avīzi un gaidu. Tas piebrauc. Atveras durvis, cilvēki izkāpj un man vajadzētu kāpt iekšā. ...bet nejauši ievēroju, ka tieši durvīm pretī sēž VIŅŠ. Nu tas, kas mani tikai par draugu gribēja (tik daudz te jau par viņu esmu runājis, bet kā izrādās viņš no manas dzīves negrasās pazust, lai kā es mēģinātu viņu svītrot ārā).
Viņš laikam mani nepamanīja. (Aleluja) Pamatīgi ātri notinos no tām durvīm un iekāpu otrā vagonā, bet visu ceļu mājup nevarēju tikt vaļā no pārdomām par tēmu - diez kā uzvesties, ja es viņu nebūtu pamanījis un iekāpis tai vagonā, apsēdies kaut kur, turpinājis lasīt savu avīzi ...bet tad nejauši, pāršķirot lapas un nevīžīgi pametot skatu apkārt, viņu ieraudzītu? Sveicināt? Sākt sarunu? Izlikties, ka neredzu?
Ir jau interese viņu atkal satikt un redzēt kā iet, bet no otras puses - vai tiešām es gribu sevi atkal sāpināt?
Tu jau droši, ka esi nojautis lasot manu kladi, ka es neticu idejai par: "paliekam draugi". Nu kā tu vari palikt draugos, ja tev ir bijušas jūtas un esi ticis atraidīts? Vai tiešām tu domā, ka tā ar nākošo dienu tās izzudīs un tu varēsi mierīgi atkal dzīvot tālāk it kā nekas nebūtu noticis? Yeah, sure! "Paliksim draugi" ir nekas cits kā pamatīga sevis spīdzināšana - katru reizi redzot viņa smaidu, atcerēties, ka tiki atraidīts un (nedaudz, bet tomēr) pazemots, atkājot savas jūtas kādam, kas tās nespēj/negrib atbildēt.
Tai pat laikā - kāpēc es jūtos tik sasodīti sakaunējies par savu rīcību vakar?
:(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru