Vakar bija jāizdara izvēle: palikt mājās un gatavot pašam vai atbildēt uz telefonā ienākušo īsziņu no puiša, ko satiku kaut kur netā, ar aicinājumu iet vakarā ieēst. Parasti esmu sasodīti slinks gājējs, bet vakarvakrā laikam gatavot pašam šķita drausmīgāks pasākums kā ļaut to darīt kādam citam. Rezultāts sekojošs: atbildu uz īsziņu un veiksmīgi novirzu ieteikto itāļu vietu uz, manuprāt, veiksmīgāku - vienu no vietējiem aziātu iestādījumiem, kur skaidri zinu - tā ir laba izvēle.
Laikam tagad ir īstais laiks lai es atzītos, ka neesmu gājis uz randiņiem (sexa randiņi neskaitās) jau mūžību. Nu nepatīk man to darīt. Visa tā stīvā gaisotne un samākslotā saruna, kad tu nezini ko īsti teikt vai jautāt, utt. Bet laikam vakarvakarā biju ne savā prātā, kad piekritu. ...vai vienkārši pārāk slinks, lai gatavotu pats, kas tagad mani krietni pārsteidz.
Lai nu kā. Norunājām satikties un doties uz to vietu kopīgi, ieturēties un tad jau redzēs kas un kā. Bet visu pēc kārtas.
Jau ierodoties norunātajā vietā, redzu, čalis ir nu, maigi izsakoties, bišķiņ vecāks un izmainījies no tā, kāds bildēs redzēts (nu piemirsis pateikt, ka bildes ir gadu - divus pavecas...) ...un ar bārdu!!! (nē, ne jau tik vecs, bet vienkārši audzē bārdu).
...diemžēl viņš mani pamanīja un sāka māt.
Nu nezinu, kas ar mani notika, laikam es vecs palieku, bet tai brīdī laikam nožēla par nočāpoto gabalu aukstumā (ko nu arī nāktos čāpot mājās ar tukšu vēderu) un izsalkums ņēma virsroku pār manu standartu bāzi un es piefiksēju sevi čāpojot pāri ielai un sasveicinoties ar viņu.
Laiks ko pavadījām ejot uz manis izvēlēto vietu bija krietni kluss, ko pārtraucu vien ik pa brīžam cenšoties uzturēt kādu sarunas momentu. Viņš izrādījās viens no tiem klusajiem tipiem no kura ir jāvelk atbildes ārā ar dzelzs knīpstangām. Nē, ne jau tām mazajām, bet lielajām kalēja stangām! To saprazdams es pie sevis nospriedu vienu - ja jau esmu tik tālu, tad es savu maltīti tomēr izbaudīšu pilnībā, tas, ka tu esi kluss būs tava problēma.
Pēc ilgas un klusas ēdienkartes studēšanas viņš izvēlējās kaut ko, kas ir wok spageti ar saulē žāvētiem tomātiem un sauju citu lietu (nu dabūja viņš savu itāļu pastu tomēr :D ). Es paņēmu pārbaudītas vērtības - nūdeļu, tofu, dārzeņu, riekstu mixli ar laimu (kas jāpiebilst, ir nepārspēti labākais no āziātu barības, ko esmu ēdis). Nu garšo man. Bet labi, ne par to ir stāsts.
Mūsu izvēle ieradās pārsteidzoši ātri, kas šajā gadījumā bija fantastiski, jo runāju galvenokārt es. Viņš atbildēja vien uz konkrētiem jautājumiem... :( Taisni vai smiekli nāk cik daudz sviesta var sarunāt, kad tu vāries savā dabā...
...izrādījās viņš necieš tomātus. (Tu seko līdzi stāstam???) Tieši tā. Necieš. Tagad ir īstais laiks, lai es atgādinātu, ka ēdienkartē skaidri un gaiši visas sastāvdaļas ir uzskaitītas... Tā nu viņš uz sava šķīvja, krietni veiksmīgi, ar irbulīšiem veidoja 2 čupiņas - vienā kārtojot visus tos tomātus, otrā stutējot savus spageti.
Es smietos, ja man to kāds atstāstītu, bet tā kā es biju tur klāt, tad ierēkšana tika atļauta vien manā galvā (hei, es tomēr esmu pieklājīgi audzināts) :D
Maltītes garumā izdevās izvilkt no viņa ko viņš šai pasaulē dara un vēl pāris mazsvarīgus faktus - tīri simboliski sarunas uzturēšanai un garumā izvilkšanai, lai nebūtu tā, ka mēs sēžam klusumā...
Rēķins tika atnests ātri un to samaxājuši devāmies prom. Tagad jautājums tev: kā tu izbeidz savu neizdevušos randiņu? Labi, nevis neizdevušos, jo es ēdienu tiešām izbaudīju, kas bija visa pamats, bet - randiņu, kas nav gājis tā kā plānots? Čāpojam klusumā (esmu iegrimis domā par to - paldies un nu tad sveiki) līdz ielas stūrim, kad viņš pagriežas un ne īsti klusu, bet arī ne visai skaļi saka: gribi nākt pie manis?
Tas bija pēdējais piliens, lai visas domas manā galvā vienkārši saskrietos kopā (zini kā bija Ally McBeal filmā - viņa iet pa pilsētu savās domās un mūzikā backgroundā, un tad kaut kas noiet greizi un ir krasa švīkas skaņa un mūzika apstājas) un izplūst histēriskos smieklos. ...es tiešām ceru, ka manā sejā tas nebija redzams.
Dabūju pār lūpām visparastāko - man nepieciešams miegs, stāstu, kas tika turpināts ar to pašu: nu tad paldies un atā, un devos prom, pie sevis rēcot par piedzīvoto un nozvēroties, ka nekad, nekad, nekad vairs.
Nu tā man gāja, bet šodien ir valentīndiena un, dzirdēju, ka arī ķīniešu jaunais gads, ar ko tad arī apsveicu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru