Šodien es sāku šaubīties. ...vai varbūt man tikai jāpārstāj domāt un jāsāk tīrīt māja? Nē, ne jau vispār jāpārstāj domāt, bet jāpārstāj analizējošā veidā. Nu droši, ka vien zini to domāšanas stadiju, kad tu galvā ej cauri problēmai un sadomā visādus scenārijus un sāc stresot, jo sliktākais no tiem ir baismīgs. ...vai arī tu sāc šaubīties, ka esi izdarījis nepareizo izvēli.
Laikam skolā esmu iegaumējis (vai varbūt tas bija kādā gudrā žurnālā izlasīts) vienu ikdienas pārliecību, ko cenšos piekopt: ja tev ir jāizdara izvēle, izvērtē iespējas un izlem. Kad esi izšķīries, nogriez ceļu atpakaļ. Nodedzini tiltu. Un tad stāvi, krīti un lec par savu izvēli. Līdz pierādi sev (un citiem), ka biji pareizs. ...vai kāds cits tevi, pamatoti, pārliecina, ka izdarīji kļūdu. Tāds lūk man tas uzskats ir. Un ar šo uzskatu es dzīvoju savu dzīvīti. Darbā, mājas ikdienā, attiecībās... Jā, arī attiecībās. Un attiecības ir tas Ahileja papēdis, kas šo dzīves teoriju paliek zem šaubu ēnas, jo tajās izdarīt izvēli nav tik viegli kā ikdienas darbā vai mājās. Nu būsim godīgi - mēs neesam roboti un sirsniņa prasa savu. Un attiecībās izvēles alternatīvas parasti ir galējas, kas nozīmē tikai vienu - daudz lielāku risku sākt šaubīties par pieņemtā lēmuma pareizību...
Šis rīts nebija izņēmums. Jau vairākas dienas mani "vajā" lēmums, ko pieņēmu sen, domādams, ka tas ir labākais priekš manis. Ta ta tāāāā - tagad esmu sācis nopietni šaubīties par tā pareizību. ...oh, nu labi - citiem vārdiem sakot - vari dot savu padomu, ko tu par to visu domā?
Es satiku šo puisi onlainā. Jup, sexiepazīšanās portālā (jā, zinu, ka no kontaktiem tur nevajag neko vairāk kā sexu plānot, bet es esmu stulbs romantiķis). Pirms tikāmies, mēs krietni ilgi čatojām. Apmēram mēnesi. ...un guess what? jā, es laikam atļāvu viņam piekļūt man pārāk tuvu. Vismaz savā prātā uzbūvēju to attiecību modeli tādu, kur viņš ticis tuvāk man.
Mēs beidzot izlēmām satikāmies. Un šķiet sākām klikšķēt jau no pirmā brīža. ...nu vismaz man tā šķita. Mums bija par ko runāt un jau zinājām ko katrs dara vai darījis, tātad nebija to mulso klusuma paužu pirmajā randiņā. Viņš pieklājīgi un bikli jautāja vai var mani noskūpstīt...
Viņš mani sāka uzaicināt pie sevis. Pusdienās, vakariņās. Uz buču pēc garas iepirkšanās. Iepazīstināja ar saviem draugiem, ar kuriem kopā dzīvo... Labi, kopsavilkums: mēs nepārgulējām līdz pat kādam 5tajam randiņam. Sex bija nekas īpašs, bet tas bija krietni jūtpilns. Nu vismaz no mans puses. To uzsveru, jo savā galviņā biju pieņēmis, ka esam vienādi "ieķērušies". Jā, es biju pamatīgi "ieķēries" viņā. Pieklājīgā, biklā un smukā (lai nebūtu jāsaka, super sexīgā) puisī, kas ir gudrs un ar savu viedokli, ko prot aizstāvēt. Un vai es teicu, ka viņš ir pieaudzis, kau arī gados ne tik vecs.
Īstenībā, es nedaudz baidījos no viņa pieaugušās uzvedības, jo viņš bija gādīgs un centās pieskatīt. Nu kā jau parasti uzvedas vecākie brāļi, kuriem bijis jāaug aizņemtu vecāku ģimenē, pieskatot jaunākos brāļus un māsas. Bet es esmu izlutinātais, patstāvīgais tipiņš, kurš dzīvo atsevišķi jau no skolas laikiem un nelaiž nevienu savās problēmās. Bet nu tas ir sekundārs topiks.
Ja godīgi, pats mīļākais moments, ko atceros no mūsu neilgās (apmēram 2 nedēļas) kopā būšanas bija pats pēdējais moments ar viņu kopā, kad viņš, saritinājies man klēpī, atvainojās par pārlieko aizgādību no viņa puses un arī pateica, ka nespēj būt ar mani kopā tādā veidā, kā to vēlos es. Es nevaru būt tavs partneris, bet draugs, viņš teica. Uz ko es saprotoši pamāju ar galvu un klusēdams notrausu asaru. Viņš to pamanīja un atkal sāka atvainoties, papildus dodot padomu, ka man vajag satikties ar citiem cilvēkiem un neļaut tik ātri pieķerties nevienam... Es aizgāju neko daudz arī vairs neteikdams un neatbildēju uz viņa zvaniem vai izdzēsu īsziņas, pat neatverot tās...
Es vienkārši nespēju būt tikai draugs. Katru reizi, kad viņu satiktu, man priekšā būtu tas jaukais, supersexīgais puisis, kurā es biju (laikam vēl joprojām tomēr esmu) "ieķēries". Un katru reizi tas atgādinātu par manu lielo kļūdu, pielaižot viņu sev tik ļoti klāt tik ātri.
Laiks gāja un es palēnām par viņu jau piemirsu. Ir bijuši puiši un aizraušanās kopš tam, bet tu jau zini, ka nekas īpašs (pretējā gadījumā tu par to zinātu).
Pagājušajā nedēļa viņš atstāja super īsu un steidzīgi ātri ierunātu balss ziņu... Labi, te ir aptuvens notikumu atstāsts.
Trešdiena.
Viņš (23:35; ziņa balss pastkastītē): Sveiks, tikai gribēju uzzināt kā tev iet...
Piektdiena: (vēl joprojām sesaprotu kāds stulbums man lika atbildēt un sākt visu no gala)
Es (īsziņa): Iet labi.
Sestdiena:
Viņš (īsziņa): Kā tev iet? Es par tevi uztraucos. Vakar gribēju uzzvanīt un pajautāt kā tev iet, nesaņēmos.
Es (īsziņa): Iet labi. Tev nevajag par mani uztraukties. Es pats varu par sevi uztraukties.
Viņš: Lūdzu piedod.
Es: ...piedod tu man arī.
Viņš: *hug*
Es: ...kāpēc tu to man tagad dari? Es gandrīz biju tevi jau aizmirsis...
Viņš: Es cerēju, ka tu būsi un mēs varēsim būt draugi. Piedod. Netraucēšu tevi vairs...
Jup, tas ir viss, kas notika. ...bet ar to pietika, lai es sāktu galvā pārvērtēt sava senā lēmuma pareizību. Un tagad esmu nonācis galīgā strupceļā, kur no vienas puses esmu gatavs turpināt no viņa vienkārši izvairīties, ja viņš netur savu solījumu un atkal dod ziņu. ...bet no otras (nu ko tur slēpt), galvā sākas domas par oglēs uzjundīto cerības dzirksteli ar ideju: varbūt viņš manī "ieķeras", ja es viņam dodu šo drauga iespēju un izliekos, ka spēju būt tikai draugs? Un pagaidām es pat nedomāju par to cik perversi sāpīgi tas var būt man, bet...
Nu jā...
Kur tu ņēmi, ka viņam nepatiki un ka no viņa puses nebija jūtu?
AtbildētDzēstIzskatās pēc parastās jauniešu shēmas - jūtas ir, bet tās neiet kopā ar galvu (bailes, shēma 'kā ir pareizi' u.c.).
Attiecigi tava reakcija, lai arī saprotama (jo sāp), bija neadekvāta situācijai.
Savāc viņu un nelaid vaļā, un uzspļauj viņa stulbajām domām. Grūti, bet varbūt ka ir vērts.
Divas nedēļas... tieši tik daudz, lai jaunēklis paspētu nobīties no vārda 'attiecības'.... :)