Pāris jautājumi Kārlim

Viņa vārdos ieklausās daudzi, viņš neslēpj, ka ir gejs un jā, viņam ir ko teikt: puiši, kungi un iemaldījušās dāmas - uz jautājumiem atbild Kārlis Streips.


Tavuprāt: mūsu sabiedrība ir negatīvi (neiecietīgi) noskaņota pret homoseksuāļiem, jeb: sabiedrībai īpaši nerūp, bet ir indivīdi, kas ir klaji neiecietīgi un piedevām prot uzvesties skaļi, radot iespaidu, ka visa sabiedrība ir negatīvi (neiecietīgi) noskaņota?

Par homofobiju un vai tā ir universāla vai vairāk individuāla: Drīzāk ir pēdējais no minētajiem variantiem. Homofobiski noskaņoti cilvēki mūsu valstī nudien mēdz būt visai trokšņaini – sākot ar sektantu Pārdaugavā un viņa „jauno paaudzi,” turpinot ar Romas katoļu kardinālu un luterāņu arhibīskapu, turpinot ar ultranacionālistiem un ekstrēmistiem, kuri buķetē ar homofobiju piedāvā arī antisemītismu un ksenofobiju, un pabeidzot ar tiem politikāņiem, pirmkārt jau Šlesera biznesa projektā, bet diemžēl arī citur, kuri homofobijā saskata lielāku balsu skaitu, nekā mūsdienīgā izpratnē par sabiedrību. Viņiem palīdz arī tas, ka homofobija ir pēdējais sabiedriski akceptētais neiecietības paveids. Pat visstulbākais politikānis nekad neuzdrīkstētos atkārtot to, ko 90. gadu sākumā teica toreizējā politikāne Anta Buša, proti, ka attiecībā uz ebrejiem (viņa gan lietoja citu, daudz nesmukāku vārdu), „lai jau paārdās un tad jau norims.” Arī rasisms kopš Ziedoņa Čevera izlēciena 2002. gadā ar bēdīgi slaveno plakātu un jautājumu par ieprecēšanos vairs nav „modē.” Taču atsevišķi Saeimas deputāti (!) atļaujas izplatīt depešas par „kaku stūmējiem” u.tml. Tas 21. gadsimta Eiropas valstī ir vienkārši nožēlojami, lai neteiktu vairāk. Kas attiecas uz plašāko sabiedrību, man vienmēr ir licies, ka homofobija ir bagātu cilvēku „luksusa prece.” Ja cilvēkam nav zināms, kā pabarot bērnus un viņus sūtīt skolā, tad diez vai viņam īpaši interesē tas, ar ko pārguļ kaimiņš. Vēl vairāk jāsaka, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kļūdaini uzskata, ka viņi nevienu geju vai lesbieti nepazīst. Homofobija kļūst daudzreiz sarežģītāka tiklīdz homofobs saprot, ka viss neglītais, ko viņš saka un jūt, attiecas uz brāli, māsu, dēlu, meitu, kolēģi, draugu, komandas biedru, u.tml. Un tas noved mūs pie nākamā jautājuma:

Ko Tu atbildi tiem, kas saka: "Jā, esmu gejs, bet draudzības dienu atrādīšanās man nav nepieciešama - atnāc uz klubu un redzēsi mani"?

Es saku lūk, ko. Draudziņ, tas klubs, kurā Tu ej atrādīties, ir iespējams tāpēc, ka kaut kad pirms visai daudziem gadiem citi parūpējās par to, lai homoseksuālisms Latvijā vairs netiktu uzskatīts par kriminālnoziegumu. Citi ir parūpējušies par to, lai arī Latvijā tiktu aizliegta darba diskriminācija uz seksuālās identitātes pamata. Vispār, citi ir parūpējušies par to, lai Tu nejustu bailes par minētā kluba apmeklēšanu. Ļoti iespējams, Tu esi viens no tiem ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kurš vēl nav „paguvis” vecākiem un ģimenei par sevi pastāstīt. Arī darba kolēģiem nē. Tā Tu uzturi divus mītus: Pirmais, ka geju un lesbiešu Latvijā ir ļoti maz. Otrs, ka būt gejam ir kaut kas, par ko kaunēties. Nav visiem jānāk uz Draudzības dienām. Bet, ņemot vērā to, ka Draudzības dienu centrālā doma ir par to, ka arī LGBT cilvēki ir Latvijas iedzīvotāji ar visām no tā izrietošajām tiesībām, nenāktu nemaz par sliktu, ja Tu sarosītos un arī atnāktu. Divas stundas no Tavas dzīves nav daudz prasīts. Galu galā, kāpēc par Tavām tiesībām būtu jācīnās Amnesty International ļaudīm no Zviedrijas un Lielbritānijas? Vispār, vai Tu zini, kas ir Amnesty International? Vai Tu zini, ka Latvijas LGBT organizācija Mozaīka ir viena no tikai trim organizācijām pasaulē, kurām ar AI ir īpašs sadarbības līgums? Vai no tā Tu vari izlobīt sapratni, ka AI ir sašutusi par to, ka Latvijā ir sabiedrībā un politikā iesakņota homofobija? Vai Tu saproti, ka tas ir daļēji tāpēc, ka Tu esi izvēlējies būt gejs tikai naktsklubā, bet sabiedrībā ne? Neviens Tev Draudzības dienās neprasa „atrādīties.” Tevi aicina kļūt par tās sabiedrības daļu, kura tomēr uzstāj par to, ka Latvijā vienmēr ir bijuši un arī tagad ir geji un lesbietes un par to, ka arī viendzimuma cilvēkiem ir pamata tiesības, kuras patlaban valsts noliedz. Jā, arī Tev. Vai ir citas jomas, kurās Tu ļauj savā vārdā runāt citiem? Vai tiešām tik zemu pats par sevi domā, ka Tev nav savas balss? Un pēdīgi – ja Tev „atrādīšanās” nav vajadzīga tāpēc, ka esi tik dziļi „skapī,” ka savu ģīmi vari parādīt tikai tumšā naktsklubā, tad atkal sakāmas divas lietas. Pirmkārt, Tavi vecāki un draugi nav tik dumji, cik Tu domā, un ir pat ļoti ticams, ka kaut ko viņi nojauš, jo Tev ir 27 gadi un draudzene nav bijusi nekad. Un otrkārt, nāc ārā no skapja – te ir daudz labāka dzīvošana!

Pirms Tu kļuvi par sabiedrībā pazīstamu geju, kuram ir bieza āda, kā tiki galā ar noraidošu/neiecietīgu attieksmi no indivīdiem sabiedrībā?

Man nekad nav bijušas problēmas ar noraidošu vai neiecietīgu attieksmi sabiedrībā. Es uzaugu Amerikas Savienotajās Valstīs, kas šajā ziņā ir krietni attīstītāka valsts par Latviju (vismaz tas ir sakāms par Čikāgu, kur es uzaugu). Fakts, ka esmu gejs, ieradās Latvijā vēl pirms manis paša, un šķiet, manā dzīvē nav absolūti neviena, kurš nezinātu, ka es tāds esmu. Runa nav tik daudz par biezu ādu, kā par ko citu. Skaļš un bļaurojošs homofobs acīmredzot nesaprot, ka homofobija, atšķirībā no homoseksuālisma, ir garīga novirze, no kuras (atkal, atšķirībā no homoseksuālisma) cilvēks var atbrīvoties. Homofobijas pamatā ir ienaids, un dzīvot ar ienaidu sirdī ir ļoti smagi. Homofobiem varu teikt to pašu, ko bailīgiem gejiem, kuri joprojām dzīvo skapī aiz mēteļiem: Ienāciet atklātajā sabiedrībā, kur ir daudz dažādu cilvēku. Te ir daudz labāka dzīvošana.

Tu esi atzinis, ka esi ticīgs cilvēks, zinot kāda ir tradicionālo reliģiju attieksme pret homoseksuālismu, vai vari, lūdzu, ieteikt gejiem draudzīgu baznīcu/draudzi?

Par baznīcu. Pateicoties, tam ka luterāņu arhibīskaps Vanags vienā jaukā dienā nolēma, ka geji turpmāk viņa sektā … oi, atvainojos, baznīcā vairs pie dievgalda nedrīkstēs iet, esmu kļuvis par anglikāni. Par Vanaga lēmumu es lielākoties smaidu. Pirmkārt, Vanags nu nekādi nevar aplūkot tos ļaudis, kuri ir sapulcējušies pie dievgalda un spriest, kurš ir gejs un kura ir lesbiete. Uz pieres taču nevienam nekas nav rakstīts. Būtībā Vanags gribēja pateikt, ka man (un arī Mārim Santam, bet tas nāca vēlāk) nav tiesības viņa novirzes baznīcā iet pie dievgalda. Tik ļoti individuāla attieksme, protams, nav baznīcas cienīga, bet tā jau ir Vanaga problēma. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka es no viņa rokas svēto vakarēdienu neesmu saņēmis nekad, bet viņš no manas rokas to ir saņēmis tad, kad Anglikāņu baznīcā viesojās Kenterberijas arhibīskaps. Citiem vārdiem sakot, mūsu luterāņu arhibīskaps ir arī liekulis pie visa pārējā klāt. Gejiem draudzīga vide ir Rīgas anglikāņu baznīcā katru svētdienu plkst 11.00, ja vien cilvēkam ir angļu valoda, jo dievkalpojumi notiek angļu valodā. Tas pats mācītājs, Juris Cālītis (arī viņš ir viens no fīrera Vanaga „nedraugiem”), latviešu valodā dievkalpojumu vada svētdienās plkst. 17.00, tā ir Reformātu draudze. Māc. Cālītis, atšķirībā no Vanaga (un arī Romas katoļu bosa, nemaz nerunājot par ākstu, kas vada „Jauno paaudzi”) saprot, ka brīdī, kad Jēzus teica „ikviens, kas manī tic, iemantos mūžīgo dzīvību”, viņš nefleitēja, un ne jau Vanagam, Pujātam, Ļedjajevam vai Šmitam Dievs ir devis tiesības lemt, kurš ir Jēzum pieņemams un kurš nav. Katrā gadījumā, laipni lūgti Anglikāņos (kur, starp citu, dievgalds ir atvērts visiem kristītajiem un iesvētītajiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kuri ir izgājuši Vanaga vai Pujāta aprobāciju).

Tavs ieteikums tiem, kas "nav ārā", bet tomēr grib kādā veidā palīdzēt homoseksuāļiem aktuālu jautājumu risināšanā Latvijā:

Par tiem, kuri „nav ārā.” Pirmkārt, nāc ārā! Tici man, notikums pats nebūs ne tik fantastisks, nedz arī tik šausminošs, kā Tu esi savā prātā iedomājies. Es kā pirmo izvēlējos māsu. Mēs braucām mašīnā. Es izslēdzu radio un svinīgā balsī paziņoju, ka man viņai ir kaut kas sakāms. Es, jā es … es esmu gejs! Māsa uz brīdi paklusēja un tad teica, „Vai tagad mēs atkal varam ieslēgt radio?” Un viss. Man toreiz bija 16 vai 17 gadu. Ja Tu neesi „ārā,” tad Tev absolūti katru dzīves mirkli ir jādomā par to, ko Tu tagad teiksi un neteiksi. Tev ir jāmelo saviem tuvākajiem cilvēkiem. Absolūti katrā sarunā Tev ir sevi jāpieskata, lai tikai nepateiktu „to.” Un, kā jau teicu, visticamāk Tavi tuvākie radinieki jau par Tevi kaut ko nojauš. Citādi viņi nebūtu Tavi tuvākie radinieki. Bet, ja nu ir kāds iemesls, kāpēc joprojām Tev ir jāpaliek „skapī” (un mani par šādu iemeslu pamatotību būs ļoti grūti pārliecināt, it īpaši, ja runa ir par veco un pagalam muļķīgo pārliecību, ka atklāsmes brīdī māmiņa cietīs infarktu vai lepru), tad tomēr ir šis tas, ko vari darīt. Tu vari Mozaīkai ziedot naudu. Apskaties mājas lapā (www.mozaika.lv). Otrkārt, Tu vari arī tad, kad izliecies, ka esi „naturālis”, neļaut cilvēkiem Tavā klātbūtnē par gejiem runāt nicinoši vai rupji. Nav cilvēkam jābūt gejam, lai to saprastu. Man ir pietiekami daudz draugu un draudzeņu, kuri nav geji vai lesbietes, bet zina, ka diskriminācija pret LGBT cilvēkiem ir vienkārši muļķīga, jo tikpat labi varētu „diskriminēt” pret cilvēkiem ar zilām acīm. Bet saku trešo un pēdējo reizi – neslēpies! Dzīve būs daudz, daudz, daudz vieglāka un labāka tad, kad Tev nebūs jāpieskata pilnīgi katrs vārdiņš, kādu pasaki.
Blogi, kuriem sekoju regulāri – mans blogs Politika.lv, bet ārpus tā es lasu blogus par starptautisko politiku un it īpaši par kulināriju, kuri ir angļu valodā. Nezinu, vai lasītājiem tas būtu īpaši interesants saraksts, bet par politiku Dispatches From the Culture Wars, kas ir zinātnieka blogs par neiedomājamo nonsensu, kādu bīda mūsdienu „evaņģēliskie kristieši”, un par kulināriju: tas ir autora Mike Ruhlman blogs. Viņš savulaik iestāstīja Amerikas galvenajai pavāru skolai, lai ļauj viņam gadu piedalīties un pēc tam uzrakstīt grāmatu. Galu galā sanāca vairākas grāmatas. Bet tie ir tikai daži no daudziem blogiem, kuros šad tad iemetu aci.
Par dziesmām. Ja doma ir, ka es pateikšu priekšā trīs tādas kārtīgas „geju” dziesmas, tad būs jāviļas, jo stereotipiskas „geju” dziesmas jau visi zina – tas ir viss Madonnas repertuārs, plus vēl „I Will Survive” u.tml. Bet, ja reiz tas ir pateikts. Dziesma, kura ir konkrēti par tiem ļaudīm, kuri joprojām dzīvo skapī un kuriem tur nebūtu jābūt, ir Scissor Sisters dziesma „Take Your Mama Out Tonight.” Dziesma par vides aizsardzību un pasaules glābšanu, kura bija demonstrēta kādreizējā ASV Viceprezidenta Ala Gora filmā „Neērtā patiesība” ir Melissa Etheridge „I Need to Wake Up.” Un dziesma par lesbietēm, gejiem un citiem, kuri cieš no diskriminācijas ir Holly Near „We Are a Gentle, Angry People”. Nav ne jausmas, vai šīs dziesmas ir vai nav atrodamas YouTube, bet ir vērts tās pameklēt.