Otra iespēja

Vai mums tiek dotas otras iespējas? Vai mēs dodam otru iespēju citiem? Un vai īstenībā otra iespēja nav tikai otrs labākais, kas var notikt ar tevi?

Atceries to puisi ko pieminēju stāstā par skūpsta domu kafejnīcā? Stāsts īstenībā nebeidzās tur. Mēs devāmies pie viņa un skatījāmies kaut kādu komēdiju. Skūpstījāmies guļot uz dīvāna dzīvojamā istabā. Viņš lēnām atpogāja manu kreklu (no šejienes arī tā ideja par ierakstu Tarzāns vai Pērtiķcilvēks ierakstā) un arī es tiku vaļā no viņa polo krekla. Un tā nu mēs pavadījām pāris stundas tur skatoties televizoru, skūpstoties un guļot uz dīvāna puskaili. Nē, nebija mums seksa. Viņš nepārguļot ar svešiniekiem pirmajā randiņā. :D
Jā, es laikam nepieminēju - tas bija mūsu randiņš...

Nākošā dienā nosūtīju viņam sms ar ziņu: "Es ceru, ka viss ir ok. Pavadīju labu laiku ar tevi. Būtu prieks tevi drīz atkal satikt."

Atkāpei: Jā, zinu to stulbo "noteikumu", ka attiecībās vajag super lēni un "itkā" neieinteresēti. BET man piekāst! Es cenšos sekot teicienam: if you want something - go for it! (ja ko gribi - dari to!). Ne vienmēr tas sanāk, vai man pietiek tam drosmes (nu kafejnīcas gadījumā noteikti nenostrādāja), bet es jau neesmu perfekts. ...nu vismaz pagaidām. Ja tev kāds patīk - pasaki tā. Kāpēc mocīties domājot, ja nu, un gaidot - piezvanīs vai nē? Ja patīk - ņem lietu savās rokās un dod zināt. Ja nu arī viņš domā tradicionāli un nevar saņemties būt pirmais, baidoties tikt uzskatīts par naivu utt. Sliktākā gadījumā tu būsi tas, kas sajutīsies nedaudz neveikli, BET tu vismaz zināsi atbildi tagad. ...nu tā es domāju pie sevis.

Es nesaņēmu atbildi todien. Un arī nākošajā.

Labi, parasti tu saproti mājienu un turpini dzīvi, aizmirstot (vai vismaz cenšoties aizmirst). Bet, ja tu esi tāds dīvainis kā es, kurš ir krietni naivs un grib zināt atbildi, tu nosūti sms: "Vai es izdarīju ko nepareizi? Man radās iespaids, ka arī tu vēlies ko vairāk." Uz ko es saņēmu drīzu atbildi: "Biju aizņemts pa mājām. Manuprāt, tu vēlies ko vairāk kā es šobrīd un virzies pārāk ātri."

AH, tiešām???!!! Nu todien man nelikās, ka es esmu tas, kurš sāka atpogāt manu kreklu un vedināja mani skūpstīties. Bet nu labi - šis ir tas moments, kad es sajūtos naivs un stulbs un izdzēšu viņa smsus un telefonu, un turpinu dzīvi kā nekas nebūtu noticis. Nu vismaz cenšos.

Bet tad nedēļas beigās telefons novibrē un viņš raksta: "Tik grūta nedēļa, tikai nupat dodos mājās un tas ir agrākais, kad tiku šonedēļ)". Ir kādas 5 min pāri 8ņiem vakarā. Labi. Bet ko tu ar to gribi man te tagad pateikt? Es jau biju piemirsis kā tu smaidi un man tiešām nevajag šo, lai tu man to atkal atgādinātu.

Neko neatbildēju.

Teikšu godīgi - man tas puisis patika. Tiešām. C'mon - ja jau tu pat domā par skūpstīšanos pirmajā randiņā kafejnīcā...

Šis bija tas iemesls, kāpēc man sākas tās pārdomas par otro iespēju un vai tā ir vispār tā vērta. Ko vērta? Pazemojumu, sajušanos stulbam un naivam, nu tādā garā. ...bet otrā svaru kausā ir: cerība par attiecībām, ko tu vēlies.

Kā laikam saka - mēs nemācamies no citu kļūdām, bet tikai no savām. Nogaidījis pāris dienas (un prātā tomēr piespiedis pie sienas iekšējo balsi, kas saka - aizmirsti) nosūtīju viņam: "Hei, gribi sākt visu no sākuma? Mans vārds ir Daniēls, nāksi uz kafiju ar mani?"

Nākošā dienā saņemu: "Hei, šī gan bija traka nedēļa. Esmu tā noguris. Kā iet, ko dari?" Mana iekšējā balss uzvarā vienkārši dancoja ļauni smejoties. Biju pieklājīgs un atbildēju: "Ir ok. nekas īpašs. Ceru, ka pa vīkendu atpūtīsies." Un izdzēsu visas pēdas. Atkal.

Kāpēc es dodu otras iespējas? Vai tas liecina, ka esmu pārāk naivs un man patīk dzīvot ilūzijā, ka pasaule ir līdzīga pasakai, kur viņš atrod savu princi un viņi dzīvo līdz mūža beigām laimīgi? Laikam jā, bet vai tie, kas neizmanto pirmo iespēju vispār ir tiesīgi iegūt otru? Un vai tas mazinās manu drosmi atmest "if you want something - go for it" stratēģiju? Diez vai - jo būs nākošais smaids. Un es negrasos spēlēt pēc noteikumiem ar bezcerīgu gaidīšanu un mocīšanos neziņā. Es labāk būšu viens nekā kopā ar kādu tikai būšanas dēļ. Tāds nu es esmu.