Tev kādreiz ir bijis tāds brīdis, kad neskatoties uz to, kas notiek apkārt, vienkārši gribās pārliekties pāri galdam un viņu noskūpstīt? Nē, ne jau esot mājās vai pie draugiem, bet kārtīgā, publiskā vietā, kur abi esat pie kafijas tases!
Viņš turpina tev ko stāstīt, aizrautīgi žestikulējot, un ik pa brīžam pasmaidot vai nevainīgi nosarkstot, bet tu to nedzirdi, jo... visas domas ir tikai pie: hei, ja tu to gribi, tad pārliecies pāri galdam un noskūpsti viņu!
Bet, ja nu viņš neatbild; ja nu viņš nevēlas būt skūpstīts publiski; ja nu cilvēki apkārt sāk skatīties? ...ja nu cilvēki apkārt sāk skatīties?
Un tad viņš tev ko prasa, atkārto jautājumu un/vai pat apjūk, skatoties kā tu uz viņu burtiski blenz, stulbi smaidot. Paiet sekunde, divas, piecas - tev vajag tikai pieliekties nedaudz uz priekšu un... bet ar katru nākošo sekundi tu sajūti, ka viņš vairs nestāsta un ir klusums. Tu palēnām atjēdzies atkal telpā un saproti - tas šis īpašais moments ir pagājis un vairs nebūs atkārtojams. Tu palaidi to garām ar savu neizlēmību, pārlieko domāšanu un kaunēšanos no tā kas esi un ko gribi...
Bet vai es saņemšos nākošreiz? Vai būs nākošā reize?
Pieliecies tuvāk*.
AtbildētDzēstĀtri noskūpsti viņu.
Un ātri, ātri bēdz projām - ja nu kāds to ir pamanījis ;)
*Neaizmirsti pirms tam atstāt naudu rēķinam.
Bet, ja nopietni, var mēģināt "iet maziem solīšiem" - nav jau jāsāk ar skūpstu. Var jau vienkārši sākt ar rokas pieskārienu. Un varbūt pēc tam būs drosme saņemties un izmantot mirkli pilnībā.