Es iepazinu Vilu (Will) nu jau krietnus gadus atpakaļ caur viņa blogu, kas tolaik bija nupat tikai uzņēmis apgriezienus. Nezinu kā es nokļuvu tam uz pēdām, bet fakts ir fakts - tā tas notika. Viņš tikko bija nosūtīts darbā uz Austrāliju (no Londonas), es tai pat laikā tikko biju pārcēlies uz Londonu. Viņa bloga ieraksti par laiku Sidnejā tik ļoti līdzinājās maniem piedzīvojumiem un novērojumiem Londonā, ka šķita - wow, es lasu par sevi. Viens pats jaunā lielpilsētā, jaunā kultūras katlā, apmulsis un nedrošs. ...un nedroši taustoties gaismas virzienā savā seksualitātē. Jup, visu vēl neticamāk vienādu padarīja fakts, ka mēs abi apmēram vienlaicīgi bijām pieņēmuši kas ir kas un kas īsti mēs esam. ...nu vismaz iekšēji.
Meilu pa meilam saruna virzījās tālāk un atklājām, ka ir daudz vieglāk, ja vari izrunāt par savām iekšējām šaubām vai nedrošībām ar kādu, kas ir līdzīgi domājošs vai vienādā ceļa posmā kā tu. Mēs abi bijām gejnevainīgi visā kas ir kaut cik gejisks - seksā, klubos, attiecībās utt. Paņem gejiskumam nost raušanu kulakā pie neta video vai bildēm un iegūsi līmeni, kurā mēs bijām. Labi, viņš bija nelielu soli priekšā - viņa blogs bija par visu to, ko viņš kā dziļi skapī esošs gejpuisis grib, vēlas un sapņo par.
Atceros, kā mēs pavadījām laiku čatojot par saņemšanos apmeklēt geju klubu (nu atzīsties - pirmoreiz tas nav nemaz tik viegli, it sevišķi, ja esi viens un skapī), pārdomām kā to uztvers ģimene, vai vispār sapratīs un beigs dot nebeidzamos mājienus par ģimenes veidošanu... Par pirmo reizi ar puisi, utt. Toreiz man tas likās - wow, pamatīgu uzdrīkstēšanos vērts.
Viņam atgriežoties no Oza zemes (vēl joprojām nesaprotu kāpēc angliski runājošā pasaule Austrāliju tā sauc) mēs beidzot satikāmies face 2 face. Protams izgājām cauri stadijai, kad domājām varbūt tur var kas nostrādāt starp mums abiem. Arī seksa ziņā. ...drausmīgi uztraukušies abi pie kafijas kafejnīcā utt. Bet nesanāca... Laimīgā kārtā mēs tikām tam pāri (nu hei, parasti jau ideja ir - ja jau nesanāk, tad nav pa ceļam), paliekot draugi.
Neticamas uzdrīkstēšanās rezultātā es sāku vairāk dauzīties apkārt un "izpētīt seksa lauciņu", viņš centās atrast savu īsto...
Tas bija pāris gadus atpakaļ. Kopš tiem laikiem es esmu nomainījis dzīvesvietas valsti jau vairākas reizes, mēs abi esam gājuši cauri randiņiem (ne savā starpā, bet ar citiem), gaidīšanām vai atzvanīs, pārdomām - atzvanīt vai nē, seksam ar misteru īsto un asarām, kad ar viņu tomēr nekas nesanāk.
Katru reizi, esot Londonā, mums ir mūsu laiks šopingam, ķīniešu ēstuvei un garam čatam parkā.
Iemesls kāpēc es tev par Vilu te tagad stāstu ir mans lepnums par viņu pēdējā laikā. Viņam kā tauriņam no kokona iznākot, nu ir sākusies dzīves jauna daļa. Kā viņš pats saka: Madonna taču aicināja:
Come join the party
(It’s a celebration)
Cause anybody just won’t do
Let’s get this started
(No more hesitation)
Cause everybody wants to party with you
Boy you got it
Cause anybody just won’t do
Viņš dodas pasaulē lieliem soļiem un man ir neizmērojams lepnums par to. Nesenajā praidā - brīvprātīgais stjuarts; nosvinot bloga kārtējo jubileju, viņš izlēma atklāt saviem lasītājiem (un nu tie jau ir tūkstošos dienā mērāmi) kas viņš ir; patstāvīgi izlēma un piedalījās gejiem domātā starptautiskā kempingā (bez seksa orģijām); aktīvi iesaistījies geju biedrībā pret smēķēšanu (un tas nozīmē - viņš apstaigā geju klubus aicinot smēķētājus atmest - crazy, i know) un... un...
Skatoties un klausoties viņā mani pārņem sajūta, ka esmu iesūnojis. Laikam nedaudz par kremt, ka viņam ballīte ir sākusies ar pamatīgu sparu. BET neskatoties uz to man ir neizmērojams lepnums par viņu, jo tas nozīmē - viņš ir gatavs cīnieties ar pasauli un savu vietu zem saules.
Jā, tas ir viss, ko gribēju pateikt šorīt. Cheers, Will, I'm proud of u!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru