Sāpīgs updeits...

Neliels updeits tiem, kuri laiku pa laikam uzjautā kā man iet. Iet dīvaini. Pavisam dīvaini. Bet kā jau parasti - pie vainas viens un tas pats:

Ir puisis; puisis, kurā nedrīkstu ieķerties un, neskatoties uz visu savu pieredzi un zināšanām šai pasaulē, vakar atskārtu, ka viņa klātbūtnē stulbi smejos; sāku pat nedaudz raustīt valodu, skatoties viņam acīs un iegrimstu pavisam citā pasaulē, novērojot viņu no malas. Citiem vārdiem sakot: palēnām atskārstu - nu ir vāks. Vai es pieminēju, ka viņš ir super sexīgs? Laikam nē...

Mēs bijām pazīstami jau krietnu laiku, bet tikai pavisam nesen sanāca tā, ka vairāk laika sākām pavadīt kopā. Viņš izrādīja interesi par desertu gatavošanu un es (būdams labā dvēsele) pieteicos palīdzēt ar kādu recepti vai priekšā parādīšanu.

Viņam ir sieva. Un iespēja, ka viņš maina gultas ir cik melns aiz naga. Jau kādu laiku atpakaļ (krietni daudz alkohola ietekmē, protams, jo savādāk esmu krietni pieklājīgs un kautrīgs puisis) esmu viņam nepārprotami licis saprast, ka viņš ir krietni izskatīgs (īstie vārdi gan toreiz laikam bija - trakoti cērtama eglīte, bet tas vien tāds sīkums) : ). Man par pārsteigumu, viņu neuztrauc, ka es, gejs būdams, izsaku komplimentus vai komentēju cik viņš labi izskatās. Viņš mani uztver kā draugu. Un tagad, kopš esam pasākuši šo kopā gatavošanu - kā nepieciešamu draugu.

Nu jā... Un tagad pēdējās dienas par to vien galvā domāju (tais brīžos, kad nespēju sevi nodarbināt, lai nebūtu jādomā). Es laikam esmu sadomazohists, jo esmu nolēmis, pretēji savai pieredzei un uzskatiem līdz šīm, vienkārši turēt sevi zem pamatīga uzpurņa un sakodis zobus, būt draugs. Vai tas izdosies? Nu ir jāizdodas. ...tev vajadzētu redzēt ar kādu interesi un sajūsmu viņš piedalās mūsu gatavošanā. Un viņa smaids, kad esam nonākuši līdz ēšanai, ir vienkārši dievišķīgs. Bāaaac, viss, es beidzu stāstīt un eju kaut ko darīt, lai nebūtu par to jādomā.