Kā to lai labāk pasaka vārdos...? Pāris pēdējās dienas man galvā rosās interesants domu mixlis par novecošanu (pats īsti neizprotu kā tas tur uzradās, bet nu ir). Ne jau manu gadu vai dzimšanas dienu ziņā, bet par faktu kā tādu. Nu redz - ja tā apdomīgi paskatās - gribi vai nē, bet mēs esam pirmā "līdzvērtīgā" geju paaudze Latvijā. Ar vāru savienojumu - pirmā "līdzvērtīgā" geju paaudze, es gribu uzsvērt to, ka esam pirmā paaudze, kas apzinājās varavīksni sevī tai laikā, kad BŪT GEJAM, jau pirms mūsu laika ticis dekriminalizēts, arī no slimību saraxtiem tas ticis izsvītrots un pašsaprotamais internets mums dod apziņu, ka neesam vienīgie ar varavīksni sirdī un prātā. Citiem vārdiem sakot - mēs esam pirmā paaudze, kurai dotas tiesības līdzāspastāvēt ar vienādības zīmi kaklā. ...nu vispārīgi runājot.
No mana skatu punkta skatoties, un es sevi tiešām pieskaitu šai pirmajai paaudzei, arī tādi dzīves etapi kā: laulības, adopcija un ģimene (ar visām no to izrietošajām tiesībām un sekām), pavisam noteikti nešķiet mītiski vai nesasniedzami (jā, arī Latvijā - tikai laika jautājums), kā pieļauju tas varētu būt šķitis gejiem manu vecāku paaudzē. ....
Nu re, jā, un tad nu tas domu mixlis man galvā ir par to kā sabiedrībai novecojot, parādīsies šis pilnīgi jaunais sabiedrības segments - novecojošie geji. Tas nebūs tikai viens indivīds starp hetero, kas klusi dzīvo savu dzīvi ar varavīksni sirdī, kā tas varbūt ir tagad, jo viņš ir audzis un audzināts ar visu iepriekšējo bagāžu. Tā būs vesela paaudze ar puišiem un meitenēm, kas izauguši ar šo BŪT GEJAM IR OK attieksmi un domu galvā un tā arī turpina savu dzīvi arī novecojot. Un arī sabiedrība, kas novecojusi ar apziņu - geji ir neatņemama (pilnīgi līdzvērtīga) sabiedrības daļa.
...proud&loud pusmūža geji un pāri; ...ģimenes, kurās ir geju vecāki, vecvecāki; ...veco ļaužu nami ar geju pāriem; utml.
Interesanta nākotne mums priekšā, vai ne? :P
Jā, nākotne diezgan interesanta, tikai nu tiešām nedomāju ka tas attiecas arī uz Latviju :D
AtbildētDzēstman zināmo novecojošo un ļoti veco mīksto vidū lielākā problēma ir finansiālie jautājumi. Ir vienkārši pamanīt tērējošos un uzdzīvojošos divdesmit un trīsdesmitgadniekus, kas dominē mīksto pasaules attēlojumā kā bezrūpīgi un nedaudz bezatbildīgi taurenīši. Tad, kad ap sešdesmit cilvēks atmostas ar traki maziem iekrājumiem un niecīgām nākotnes ienākumu cerībām, izrādās, ka no mīksto spožuma maz kas palicis pāri, un nav arī sociālās institūcijas, kas parasti nodrošina sociālo aizsardzību un cieņu-- ģimenes un bērni. Atliek vien atmiņas un teātris pāris reizes gadā. Lai arī neplānoju nekādu nopietni ģimeni un neesmu arī tik optimistiks par "progresu" Latvijā kā Daniels, tomēr arī mani atlikušās dzīves plānu jautājums ir svarīgs. Pašlaik esmu nolēmis pievērst daudz uzmanības brāļa un māsa jaunās paaudzes atbalstīšanai, lai man pie kapa bērēs ir vismaz kāds jaunas, kas dzied līdz "Vālodzīti" :)
AtbildētDzēst