Audzinot mazu varavīksnēnu

Kaut kad krietni sen man piedāvāja ik pa laikam uzrxtīt ko arī kādā citā neta kladītē. Centos kā varēju, bet slinkums un aizņemtība pielika tam punktu krietni ātri. Viens no pēdējiem ieraxtiem, ko nosūtīju, bija par to kā ir justies gejam hetero pasaulē (no mana skatu punkta raugoties). Vakar par šo ieraxtu atcerējos, kad lasīju šo blogu, kurā par līdzīgu tēmu, caur smiekliem, humoru un arī sāpīgām asarām un domām šajā nežēlīgajā pasaulē mums apkārt, stāsta kāda mamma, kura audzina pavisam mazu, burvīgu, radošu un arī ļoti mīlētu varavīksnēnu.

"Audzinot manu varavīksni" ir šķietami reāls (PēcMeteroīta ērā jau nekam vairs nevar 100% ticēt) stāsts, pastāstīts viņas acīm par ikdienu, kurā galvenais varonis ir 3 (nu jau vajadzētu būt pat visiem 4 laikam) gadus vecais C.J. un notikumi ap viņu, pārdomas un secinājumi no viņa darbībām un to nesaderību ar sabiedrībā pieņemtajiem uzskatiem.

...
"I don’t know if my three-year-old youngest son is gay, but, if I had to belly up to the table and place my bet right this moment, I’d be at least 75 percent sure that he is. Truth is it breaks my heart.

Not for any reason other than the pain he will have to endure in life.

I read somewhere that having a child is like having your heart walking around exposed outside of your body. It’s true.

I have these two little boys that I’m trying to raise into men and they’re skipping through life, flinging my exposed heart here and there with every adventure. I’m vulnerable as hell when all I want to do is protect them. It seems impossible.

Add to that that my baby is slightly effeminate and possibly gay — something deemed to be worthy of only teasing and bullying by so many – and it’s just about too much for this mom to take."
...
"I haven’t been chosen to be my son’s mother to change him. That’s not my job. My job is to love him. To love him and clap and cheer for him. To be his biggest fan; no matter what."
...

Es esmu tiešām lepns par šo mammu, kura audzina savu mazo, brīnišķīgo varavīksnēnu un ir pilna ar mīlestību un atbalstu viņam, un drosmi par to stāstīt arī citiem un uzdodt tik daudz atklātu jautājumu, cenšoties rast atbildes un samērot tās ar to, kas labākais pašam puikam. Varbūt tieši viņas piemērs un drosme būs kārtējais solis tam, lai pasaule mums apkārt kļūtu mazāk draudīga...