Mēs daudzas lietas, kas mums apkārt, uztveram kā garantētas, nemainīgas un pat iedomāties nevaram ka vienā brīdī tās visas var pazust. Bieži, tikai kam pazūdot, mēs saprotam, cik vērtīgs tas bijis un sākam novērtēt tā esamības dotās priekšrocības. ...uz jūtām tas attiecināms it īpaši.
Atceries 2008. gada top 50 geju filmas? Nu re. Vakar beidzot dabūju iespēju noskatīties kārtējo no tām: Yossi & Jagger.
Īsumā atstāstot: nomaļš Izraēlas militārais postenis ar baru kareivju, kas tur dien. Yossi ir posteņa priekšnieks. Jagger - viens no kareivjiem. Visi domā, ka abi puiši ir labākie draugi, bet neviens nezin, ka īstenībā viņi ir mīlnieki.
Yossi, būdams priekšnieks ir ļoti piesardzīgs un apdomīgs - arī attiecībās, kas Jaggeru nepārtraukti tracina. Viņš vēlas, lai beidzot dienestu, Yossi dotos viņam līdzi un būtu kopā ar viņu. Citiem vārdiem sakot - Jagger skaidri apzinās, ka ir gejs un negrib par to kaunēties (kaut arī saprot, ka 'iznākot no skapja' tagad, būtu pašnāvniciski). Turpretī Yossi kaunas būt gejs un to klaji izrādīt.
Sižetam attīstoties, abi puiši sastrīdas par to, ka Yossi nekad nav neko Jaggeram solījis un viss, kas puišiem bijis ir tagad un te - ne vēlāk un tad.
Pienāk nakts un visiem kareivjiem ir jāiet nakts uzdevumā uz 'ienaidnieka' teritoriju. Viss ir labi līdz brīdim, kad Jagger, neapdomīgi ejot, uzskrien izliktai mīnai... Visiem acu priekšā mirstošais Jagger ir labs iemesls, lai Yossi saprastu, ko jūt un kas ir, bet ir jau par vēlu lai Jagger to dzirdētu...
Bet vai tad mēs mācamies no citu kļūdām? Dažreiz pat šķiet, ka šai gadījumā (ar jūtām) mēs nemācamies pat paši no savām kļūdām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru