Vai nav interesanti: mēs (es) sakām - mani neuztrauc ko par mani domā citi. Daudzos gadījumos spējot to arī pamatīgi aizstāvēt ar labiem argumentiem. BET tik un tā mēs (es) neiziesim no mājas, neieskatoties spogulī, lai piekārtojot matu šķipsnu vai pārliecinātos, ka šalle ir perfekti sasieta... (es saku MĒS, jo domāju, ka es ne vienīgais tāds - nu labi, varbūt tu nē, bet viņš noteikti tā dara).
Lai cik nokavējies es būtu, skrienot ārā pa durvīm, es tik un tā iemetīšu skatu spogulī. Gandrīz vienmēr...
Vai tas ir perfektuma meklējumos sevī vai tomēr gatavošanās manam misteram īstajam, kas, domās iegrimis, ieskries manī uz ielas un nolies mani ar savu kafiju ...un sāks atvainoties, dziļi ieskatoties acīs utt. līdz saulrietam rokās sadevušamies? Tā teikt - esmu sagatavojies izskatīties sexīgs, kad tu mani satiksi. ...un apliesi ar kafiju. :PVai varbūt tas ir tīri psiholoģiski - ir nepieciešama tā spoguļa dotā pārliecība, ka vismaz par apģērbu vai izskatu man nav jāuztraucas un varu domāt par ko citu (vai vienkārši nedomāt par neko). Nu kā sava veida rituāls bez kura diena šķiet nelabojami sabojāta... Nu labi, ne jau sabojāta, bet vienkārši tādam nelielam stresiņam pakļauta līdz tu tiec līdz nākošai spoguļotajai virsmai skatlogā, mājas fasādē vai nu kur citur, un vari pārliecināties, ka viss ir kārtībā.
Hmmm... Ej nu sazini kāpēc man tas īsti nepieciešams, jo ne jau es iešu pārģērbties, ja krāsas nesaskanēs vai tikai tāpēc neieskatīšos nākošā spoguļotajā virsmā vai arī tiešām staigāšu apkārt gaidot savu princi ieskrienot manī ar kafiju... Nezinu, bet fakts ir piefiksēts...
Kāpēc tev tas nepieciešams?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru