Ko darītu Andželīna?

Jeb pareizāk ir: "Kā šādā situācijā rīkotos Andželīna?"

Vakar TVnetā (jup - vēl joprojām to lasu) uzdūros laikam no Cosmo pārpublicētam raxtiņam par to, ka daudzas sievietes krīzes situācijā uzdod sev jautājumu "Kā šādā situācijā rīkotos Andželīna?", redzot viņu kā ultimatīvo (vēlamo) mātītes iemiesojumu - neuztraucas ko citi par viņu domā, nosprauž mērķus un kā buldozers iet pēc tiem. ...un tos sasniedz.

Nu jā. Andželīna ir Andželīna, bet šis raxtiņš kaut kā uzšķīla lielāku liesmu pārdomām, kas man galvā rosās jau ilgāku laiku - kurš ir tas cilvēks, kuram es gribētu līdzināties dzīvē? Tu sāc nobriest un it kā rolemodel ir vienmēr vajadzīgs, pareizi?

Atceries, kaut kad sen (tiešām sen) bija ieraxts par geju ikonām, kurā minēju tos, kas bija atstājuši iespaidu uz mani un manu izpratni par geju būšanu. Nu jā. Tas bija gadus atpakaļ. Tagad par to domājot neesmu drošs, ka no tiem visiem tiešām ir kāds, kuram gribētu līdzināties. Ne tādā ziņā, ka pēkšņi man būtu mainījies viss skats uz geju būšanu, bet gan tādā ziņā, ka tur nav neviens, kas būtu tas super drūper spēcīgais supervaronis, kuru tu skati ar rozā acīm (nu kā meitenēm tā Andželina).

Ja tev tagad pajautātu - kurš/a? Ko tu teiktu? Kuru izvirzītu prožektoru gaismā un kāpēc?

Sliecos domāt, ka mans šī brīža nepārspēts supervaronis ir Tom Ford. ...nu labi, īstenībā, jau kādu ilgāku laiku, var teikt, viņš mani ir padarījis par labāku cilvēku. ...nu cik gan labāku mani var padarīt. :P Pilnīgi sarciens nāk virsū to stāstot, bet nu tā ir: Es zinu par viņa sasniegumiem un buldozera noteiktību, ejot uz mērķiem, bez lielas uztraukšanās par to, ko citi padomās. Harizmātiski pievilcīgs un vienmēr galants izskatā. Man radies iespaids, ka viņš zin, ko grib un nespēlējas ar alternatīvām. Bet tam visam pa virsu (un tas tikai piedod papildus uhh faktoru) - viņš esot caur un caur pilnīgs džentelmenis. Vai nu vismaz tik tuvu tam, cik nu tas iespējams. ...nu tā vismaz saka tie, kurus intervē par viņu. Teiksi - nu un?

...nu esmu sevi pieķēris, ka daudz lielāku uzmanību pievēršu tam vai mani arī varētu raxturot tāpat - es domāju - kā džentelmani. Palaist meitenes pa priekšu, atvērt durvis, padot roku vecākai tantei, izkāpjot no sabiedriskā, utt... It kā tam visma vajadzētu būt automātiski iezīstam ar mātes pienu, bet ikdienātu redzi, ka nav gan. Un ne vienmēr jau sanāk. Bet tas, ko esmu piefiksējis - esot šai "viņa ierosinātā" karagājienā izkopt sevī džentelmaniskumu - atskārstu cik slikti es sāku justies, ja ar acīm apzinos - tur ir brīdis, ka kāds varētu novērtēt palīdzību, bet es esmu pārāk noraizējies par to, ko citi padomās par mani (vai nu cik es stulbi izskatīšos, utt. - visas tās atrunas, kuru dēļ mēs nepalīdzam), un tāpēc nepalīdzu, bet turpinu savu ceļu... Citiem vārdiem sakot - es ceru, ka esmu uz pareizā ceļa (vai vismaz virziena), bet man vēl nopietni jāstrādā pie visa tā realizēšanas.

Atgriežotie spie virsraxta: man tas teiciens laikam ir - ko šādā situācijā darītu Tom?