Nevienam vairs nav jaunums (nevajadzētu būt), ka es domāju nedaudz par daudz. Dažreiz - pilnīgi lieki. ...bet es nevaru apstāties. Tur augšā vienkārši viss notiek pats no sevis. Nu sanāk. (ha - nu gandrīz kā tur lejā) Bet nu jā...
Jaunākais no kā netieku vaļā jau pāris dienas: ja tev tiktu dota iespēja - atgriezties laikā un izmainīt kādu vienu savu reakciju, izvēli, pateikto, izdarīto, kas tas būtu? Un vai tu būtu ar mieru atmest visu pārējo - nu ar domu - izmainot kaut ko pagātnē, izzūd viss cits, kas piedzīvots kopš tā brīža, jo stāsts veidojas savādāks.
...un vai šī viena lieta, ko tu gribētu izmainīt, būtu kādā citā dzīves jomā kā attiecības? Zinu - skan muļķīgi, bet ja man ienāktu prātā ko mainīt savā pagātnē, tad tas droši, ka būtu attiecību ziņā. Varbūt tāpēc, ka tā ir joma, kur jūtos apdalīts. ...bet vai mēs netiekam veidoti no savām kļūdām kaut kam, kas ieplānots mums priekšā?
- jau teicu, es domāju par daudz.
Es noteikti negribētu neko mainīt :) Un vispār - kāpēc par kautko tādu jādomā? :D
AtbildētDzēst...bet redzi, ikviena (manā noteikti) ikdienā ir kādi notikumi, kas drūmās dienās liek bezmērķīgi (un skumji) aizdomāties par šādu iespēju. un tad telefonā nejauši uzrodas (atkārtoti) Adele ar savu sirdi plosošo Someone Like You un visas slūžas atvēras un tu slauki asaras ejot pa saules pielietu pilsētu, kad tev vajadzētu lēkāt aiz prieka. :(
AtbildētDzēstAj :p Ir taču tik daudz svarīgas lietas par ko domāt nevis "Kā būtu, ja būtu..." Itsevišķi, ja vairs nav otrā iespēja.
AtbildētDzēst