Pareizais sākums stāstam laikam būtu, kā filmās rāda, ar uzraxtu apakšā - apmēram 2 gadus atpakaļ. Parks, viņš un es - nu kaut kas līdzīgs neveiklam randiņam. Puisis konfekte. Nu smuka konfekte. Un tici vai nē - konditors ar pieredzi. Randiņš bija un pagāja. Jup, šķiet, ka bija pat tā frāze: nu pastāsti kaut ko interesantu? Tam visam sekoja viņa īsziņa ar textu - piedod, varbūt paliekam draugi? Nepalikām.
Esmu pabeidzis skolu. Sāku meklēt jaunas iespējas. Tiešām nezinu kāda velna pēc izlēmu izmantot viņa, iespējams, tikai aiz pieklājības, randiņā teikto - nu kad pabeigsi - dod ziņu, varbūt, ka sanāk un varu palīdzēt...
Mans CV aizceļoja viņa virzienā bez liekām cerībām vai mērķa - ar domu- ehh, ja nu varbūt tomēr var palīdzēt?
Kad tev ir brīva diena, lai atnāktu un apskatītos? bija jautājums, ko saņēmu kā atbildi. Tas bija tuvu 3 nedēļas atpakaļ un vakardiena bija tā norunātā diena... ...izrādās šo gadu laikā viņš ir kļuvis par galveno konditoru vienā no ietekmīgākajiem restorāniem pilsētā. Un jā, kā pats minēja: vienmēr atrodas labu kadru meklējumos.
Tiem kas nezin - virtuvē ir krietni izplatītas šīs "apskates dienas", lai tu un arī darba devējs saprastu - pasējat vai nē - vai varēsi iejusties komandā, vai strādā ar pietiekamu kvalitāti un ātrumu, un vai tā ir vieta, kuras komandai tiešām gribi pievienoties, utt.
Visu pasākumu nedaudz mulsinoši sarežģīja pavisam neliela saraxte, kuru inicēja viņš apmēram nedēļu atpakaļ (lai neviens neapjuktu stāstā, timetrack ir sekojošs: randiņš - apmēram 2 gadus atpakaļ; mans epasts - pirms mēneša; viņa ierosināta īsa saraxte - apmēram nedēļu atpakaļ; pārbaudes diena - vakar).
Viņš: Kā domā - būs ok, ka mēs uz to randiņu bijām un tagad tu nāc uz pārbaudes dienu?
Es: Neredzu iemeslu kāpēc nē.
Viņš: Man vēl joprojām gribās ar tevi pārgulēt.
Es: ... (nopietni apjucis sava telefona ekrānā skatoties)
Viņš: Tikai gribēju tev to pateikt.
Es: Pagaidi - tas biji tu, kas toreiz teica, ka mums nekas nesanāks.
Viņš: ohhh
Kas tas bija tā arī nesapratu. Vai mani ar kādu nejauc? Nu nevaru lepoties ar sliktu atmiņu vai mežonīgi daudz randiņiem, kuros viens varētu būt atmiņā nepareizi saglabājies - viņš bija tas, kurš teica, ka nekas nesanāks. Whatever. Nospriedu, nemocīšu sevi ar pārdomām par to - pirmdien redzēs.
Vakar ierodos virtuvē, tiek paspiestas rokas, drausmīgi neveikli smaidi abās sejās un tiekam pāri neveiklajiem "kā iet?". Tieku uzticēts vienam no komandas un diena sākas. Nu, fuck, pa šiem gadiem nekas nav mainījies - puisis ir konfekte. Gudra, super smuka, sexīga konfekte. Galvā visu laiku - beidz skatīties uz viņu, strādā! Komanda neliela (3 + es) un nezibēgami sarunas ievirzās kur strādāju, kā patīk, ko meklēju, kā esam pazīstami, utt. gultnē. Uz jautājumu kā esam pazīstami, ieturu pauzi un laikam jau izmisušu seju, skatos viņā - nu ko man teikt - aizmirsām saskaņot šo jautājumu? Ja nu viņš varbūt ir ko minējis pirms tam un es tagad ko nepareizi pasaku?? Mums ir kopīgi paziņas, viņš ātri nosaka un novērsis skatienu turpina darbu.
Lielos vilcienos - diena pagāja jautri (tiešām laba komanda nolasījusies), bet jūtu - profesionāli nu tas nav tas, ko meklēju. ...un tad vēl strādāt dienu pēc dienas ar viņu blakus!!! Fuck, nu es sajuktu prātā.
Maiņai ejot uz beigām viņš pasauc malā aprunāties. Tā nu mēs stāvam pieliekamajā un ir jūtams pamatīgs neērtības daudzums ap mums. Kā toreiz randiņā. Viņš man piedāvā pozīciju, kas krietni pārsniedz manas cerības (diemžēl tā bija saprecēta arī ar mežonīgu darba stundu skaitu, ko neesmu gatavs veltīt virtuvei), es atbildu, ka profesionāli meklēju ko citu. Jā - sadūšojos un acis nodūris minu, ka nezinu kā viss izvērstos, ja mēs strādātu kopā, jo manās acīs viņš vēl joprojām ir ļoti izskatīgs (tiešām nezinu kāpēc lietoju "izskatīgs" un nevis ko sakarīgāku, bet nu tai brīdī tiešām nebija ne mazākās nojausmas kādus vārdus izvēlēties un šis vienkārši bija uz mēles). Uz to viņš tikai nosmaidīja un turpināja sarunu par profesionālo jomu. Vai varbūt es novērsos un turpināju par profesionālo jomu. Goš, tagad šķiet tā saruna pagāja kā tādā miglā.
Dodos prom no restorāna un pirmā dziesma, kas pilnīgi nejauši atskan austiņās ir nolādētā Adeles - Someone like you. Un asaras birst. Tiešām nezinu kāpēc neesmu to izdzēsis no listēm.
Kāda velna pēc man to visu vajadzēja? Vai es tiešām domāju, ka uzrodoties varēšu viņu "apburt"? Vai tiešām domāju, ka varētu strādāt ar viņu kopā dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša un nekas nenotiktu?
Laikam tiešām tā domāju. Nu esmu es muļķis.
Nezinu ko viņš nodomāja, padomāja vai kā sajutās vakar, jo nav bijusi iespēja to pajautāt. Gribās, bet zinu - nu ir jādod iespēja viņam izlemt vai grib to stāstīt vai nē. Saņēmos un šorīt aizmeiloju pateicību par doto iespēju un vēlreiz minēju, ka viens no lielākajiem iemesliem manam piedāvājuma noraidījumam bija tieši strādāšana plecu pie pleca, jo jūtu, ka man vēl joprojām ir simpātijas pret viņu. Nospriedu - nu ir jāpieliek punkts tam - es gribu ar tevi pārgulēt, sarunas izraisītajam jautājumam - ja viņš saņemsies, ko atbildēt un izskaidrot no savas puses - šī ir tā iespēja. Ja nē, nu tad neko darīt.
Tās arī beigas...
...pagaidām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru