Būt kopā - neesot kopā!

Jau pāris mēnešus netieku vaļā no domas par to vai tiešām ir jābūt jūtām, lai 2 cilvēki būtu kopā? Ar jūtām es laikam domāju - mīlestību un visu, ko ar to saprot, kaut vai Jane Austin tipa textos. Vai mūsdienās iespējams, ka pietiek tikai ar vienošanos nebūt vieniem?



Iespējams, tam visam pamatā ir nezūdošā doma, ko iesāku iepriekš ar ideju: sameklēt puisi atrādīšanai saviesīgos pasākumos vai ģimenes tikšanās reizēm. Iespējams, tai pievienojas atziņa, ka mums apkārt ir tik daudz vientuļu puišu, kuri dziļi iekšā jūtas tiešām vientuļi. Bet iespējams, vienkārši beidzot ieklausījos Will Young hita 'I Just Want a Lover' textā. Varbūt tas pat nav svarīgi - kāpēc? Svarīgi ir - vai tas varētu būt strādājošs modelis ikdienai mūsdienās?

Tas ir kā dienas sapnis, no kura netieku vaļā, bet kurš šķiet neticami reāls un notiekošs. Vai varbūt tiešām noticis? ...pa ceļam uz mājām sabiedriskajā, pēc neizteiksmīgas un parasti garlaicīgas dienas, vienkārši notextoju tev: Vanna šovakar? Fuck, yes. Būšu ap 7iņiem, saņemu atbildē, telefonam novibrējot. Tas ir pietiekami, lai nokļūstot mājās, ar atvērtu Pinot Grigio, lēnām paspētu iziet cauri dienas pastam, vieglām vakariņām un varbūt pat kādam rītdienas plānam. Tuvojoties 7ieņiem vannā tiek palaists ūdens un tu jau klauvē pie durvīm. Ceru, ka tev nav nekas pret piparmētrām, tu saki, velkot nost kurpes un pasviežot uz manu pusi vannas bumbu ar piparmētru smaržu. Ledusskapī ir vīns, nosaku un paņemdams jaunāko GEO, dodos uz vannas istabu. Tu vienmēr uzstāj uz lielo sveci vannas istabas stūrī un tas jau iegājies kā sava veida neatņemams vannā iešanas rituāls, ko esmu pieņēmis par sev derīgu. Tu seko man vannas istabā ar siltumā rasot sākošu glāzi vīna un to nolikdams uz malas, atviegloti nopūties un sāc izģērbties. Grūta diena?, jautāju atpogājot kreklu. Tu pagriezies un ļaujot šortiem nokrist uz grīdas, ar smaidu sejā, vien nosaki - tā jau ir cauri. Ha, ha, tavs smaids mani vienmēr nomierina, nodomāju un iesēžos vannā. Sagaidot arī tavu miesu pieskaroties manējai, pastiepjos pēc sava žurnāla. ...un vienkārši tā, esot kopā, pavadam to stundu, pusotru klusumā, ko pārtrauc vien atjaunotā ūdens pieliešanas skaņas un skaņa glāzei pieskaroties vannas malai. Tu esi iegrimis savā grāmatā un es tieku galā ar savu GEO. Jā, mums ir savstarpēja pievilkšanās, kas dažreiz krietni iestiepjas arī gultā, bet ikdienā, mēs esam tikai kopā. Un šodien ir tikai ikdiena ar esību blakus. 2 siltiem ķermeņiem apmainoties un izstarojot to vitamīnu, ko sauc par Neesot vienam.

Vai šāds modelis nostrādātu? Vai 2 puiši šodienas ikdienā spētu nolikt pie malas neizbēgamo vēlmi pēc mīlestības un tās meklēšanas un vienkārši būt kādu laiku kopā, abiem kopīgi aizpildot tukšuma vannā vai virtuvē, skatoties televizoru vai teātri un dažreiz aizpildot to +1 ielūgumā.

Tā teikt: būt kopā - neesot kopā!