Vārdi kalendārā

Pavisam nesen pieķēru sevi izvēloties vārdus. Nē, nevis runājot un cenšoties pateikt teikumu kā labāk, bet gan sēžot uz poda un procesa gaitā, niekojot laiku. Vienīgais papīra kalendārs mājās ir novietos tualetē - acu augstumā - ar domu: nu kaut kā aizpildīt to laiku un neļaut mums aizmirst visas dzimtas piederīgo svarīgās dienas. Stāsts neinteresants līdz brīdim, kad sapratu - bezjēdzīgi lasu kalendārā ieliktos vārdus, izvēloties tos, kuri būtu nopietni pretendenti uz Daniēla juniora vai princeses vārdiņu.


Jau sen garām tie laiki, kad gejiem vienīgā iespēja būt par vecākiem bija - esot hetero attiecībās. Tā teikt - pretēji tam, kas tu esi. Lielos vilcienos ir mainījusies arī pasaules attieksme pret viendzimuma ģimenēm. Tās ir realitāte. Arī Latvijā. Un pretēji hetero ģimenēm - geju ģimenes ir pamatīgi plānotas un ilgi pārdomātas. Tās īsti nevar būt - ups, vakar piedzērāmies un pēc pāris mēnešiem nejauši atskārsti - esi gaidībās. Tieši tāpēc jo biedējošāk šķiet fakts, ka esmu iesācis izvēlēties vārdus.

Jā, es dziļi iekšā zinu - es noteikti gribu ģimeni un bērnu(s). Domāju, ka būtu labs tētis. Bet tai pat laikā - kļūt par vecāku man galvā ir iesakņojies kā projekts, kas "atņem tev spārnus" un piesaista pie pavarda. Tu vairs neesi viens. Tu nevari, no rīta pamostoties, sasviest somā pāris kreklus un skuvekli un aizbraukt uz nedēļas nogali Eiropas otrā galā. Tev ir jāspēj nodrošināt sevi un tev ir jāiet uz kompromisiem, kas savādāk šķituši neiedomājam. Tev ir uzradusies atbildība par kādu, kurš pats sevi nespēj aizstāvēt vai nodrošināt. ...un nevarēs to izdarīt gadus 20.

Jā, tas, par ko esmu nobijies ir - vai šāda neapzināta vārdu izvēlēšanās nav pirmais vēstnesis, kas ziņo, ka esmu gatavs palēnām atteikties no savām tagadējām prioritātēm - būt neatkarīgam, nepiesaistītam un ar citiem daudz nerēķinošamies? Vai tiešām esmu sācis zaudēt to imunitāti pret apkārtesošo apbērnošanos? Kas ar mani notiek?

Pēc Holivudas scenārijiem spriežot, "lai vestu mani pie prāta", tagad būtu laiks, kad man vajadzētu uzrasties pusaugu meitenei/puisim, kurš izrādās ir mans piedzīvojums gadus atpakaļ un palēnām, pateicoties asaras raisošiem notikumiem un strīdiem, es sevī atklāju gādīgo tēti. Bet gejiem tā īsti nenotiek. So atliek vien ideja par manu novecošanu un dzīves fāžu nenovēršamu mainīšanos. Jā, jā, es palieku vecs - dažas dienas atpakaļ draudzene jokoja, ka man vajadzētu sagādāt ugunsdzēšamo aparātu, jo daudzās svecītes uz kūkas paliek pārāk grūti nopūst. Bet man pat vēl nav puisis, kurš gribētu paciest mani ilgāk kā vīkendu, kur nu vēl bērni. Es tam neesmu gatavs. Nedrīkstu būt gatavs!

Evita, kā jums iznāca tā doma par ģimenes pieaugumu? Kāpēc ne suns vai kaķis, vai zivs akvārijā? Bērns, tas tomēr ir tāda pamatīga atbildība un krietna savas dzīves ierobežošana...