Tas notika toreiz, kad vēl biju daudz jaunāks un dzīves nepieredzējis. Man bija uznācis drausmīgi aktīvs SecondLife izdzīvošanas (spēlēšanas/izmantošanas) posms. Tiem no jums, kas nav saskārušies ar SL - 24 stundas 7 dienas nedēļā esoša virtuāla "spēle", kur katrs var izdzīvot to dzīvi, kura nav pa rokai reālajā dzīvē. Visam pamatā, protams, tīri aprēķināta komerciāla ideja, bet ietērpta tik pievilcīgā veidolā, kuru tu pats izveido. Tu vari būt supermuskuļots puika, kas ģērbies smuku virtuālo šuvēju ūzītēs vai lapsa, kas guļ pludmalē. Nu tava izdoma ir griesti iespējām. Tev ir iespēja sasaistīt to visu ar realitāti un profilā ielikt arī savu reālo dzīvi (bildi, apraxtu, utt.), bet kā saka - neviens jau nenoskaidros vai tu īstenībā neesi suns, ja tu pats sevi nenodosi.
Bet atpakaļ pie stāsta: dzīvojot tur, ar laiku uzrodas draugi, tu izveido biznesa kontaktus, satiec puišus pludmalē vai vienkārši nodokojoties kādā no klubiem un dejojot, sačatojies (flirtē) ar apkārtesošajiem. Protams, ļoti liela geju sabiedrība... (iepazinu boystown live rādio - tas, kuram links lapas apakšā - no turienes) un kā jau tas ar laiku notiek, uzrodas kāds ar ko šķiet vairāk kopēja kā pārējiem. Tevi pievelk viņa pikseļu kopojums, ko viņš izvēlējies kā savu izskatu. Un par virtuālo sexu runājot vien jāsaka, ka vizuāli virtualitāte ir tik tiešām neticami attīstījusies... :P
Pamostoties gribās ātrāk ieslēgt datoru, lai redzētu vai viņš jau ir pamodies un viņš ir tas iemesls, kas tevi iedzen negulētās naktīs, jo visu laiku nodirni viņa apskāvienos kādā no superromantiskajām SL valstībām vienkārši čatojot un ļaujot tiem virtuālajiem pikseļu veidojumiem maigoties, mums radot ideju, ka tie esam mēs.
Pienāk brīdis, kad tu jūti - ir laiks, un jūs apmaināties ar reālo dzīvi reprezentējošiem punktiem. Bilde pret bildi, stāsts pret stāstu. Paiet laiks un tu apsver: varbūt mums satikties dzīvē?
Es tai laikā dzīvoju Londonā, viņš Parīzē... Eurostars savieno abas pilsētas nedaudz virs 2 stundās. Nebiju bijis Parīzē - tātad, braucu es. Vīkends Parīzē. Viņš būtu mans gids, utt.
Kā tas izvērtās jautāsi? Savelkot kopā vairākus notikumus īsumā - pāris dienas pirms brauciena, izlēmām sačatoties Skaipā videoniski. Nejautā kāpēc, bet nebija tas ienācis prātā pirms tam... Saruna sanāca tāda neveikla, nu kā jau katra saruna, kad tu satiec kādu pirmoreiz. Bija jau ar pirmoreiz - reālajā dzīvē, skaņā, vizuālajā. ...bez visiem tiem pikseļiem.
Nākošā dienā viņš SL bija pilnīgi kluss un ne savā ādā. Pēc ilgas vilkšanas dabūju ārā, ka nu viņam ne visai gāja pie sirds realitāte. Nē, paga, pareizie vārdi no viņa bija: Klau, mums ir jāparunā! Pēkšņi uzradās kādi svarīgi iemesli kāpēc viņš nevarēs būt Parīzē tai laikā, kad man ieplānots brauciens...
Tā es arī neesmu bijis Parīzē.
...man šķiet viņš ir bijis vienīgais puisis, kura dēļ es raudāju. Nu ko tur baigi kaunēties, tā nu tas bija. Tā ideja un pikseļi bija mani pārņēmuši savā varā pamatīgi dziļi, bet nejaukā realitāte to visu nolika pie malas. ...tur, kur tam vajadzētu būt, ja tu domā ar galvu.
Kāpēc šādi flašbeki? Tie, kuri zin par ko ir runa - sapratīs. Pārējiem viela pārdomām: Vai tu vari iemīlēties kādā, kuru nepazīsti, nekad neesi saticis un kura ideju esi izveidojis sev prātā? ...iemīlēties vēlamā idejā par iespējamo realitāti.
Jā, es varu... un diemžēl tas arī notiek. Bieži vien cilvēki ir pat pilnīgi pretēji nekā pirmajā mirklī likās un tad nākas ciest...
AtbildētDzēstMan diemžēl ne vien reiz vien,
Mīlestība ir kaut kas uz sitiena, jebšu izvēle? Es nē, nevarētu. Laikam dzīve norūdijusi, man tas pat šķiet nenopietni. Jo kamēr reāli nav bijusi kaut elementāra tikšanās klātienē, man liekas nereāli iepazīt cilvēku... Jā, zinu, ka daudziem ir savādāk.. Un ir žēl viņu, bet katram jāmācās pašam šī dzīves mācība.
AtbildētDzēstJā, pašā sākumā bija šāds viens gadījums, un tas arī pielika punktu, mācību apguvu :)
u.