Laiks skrien tik ātri... Nedēļas nogale paskrēja tik nemanot un nu jau ir otrdienas vakars. Ceturtdien no rīta jau dodos īsā atpūtā pa Skotijas lielākajām pilsētām. Londonas praidu gan laikam nokavēšu, jo sajaucu datumus (biju sacerējies, ka tas svētdien notiek - zinu, zinu, pats savu listi neskatos :P).
Pa vidam tam visam vēl arī senā ieķeršanās uzpeldēja... Njā - tas pats, kas pagāšgad ap šo laiku gribēja palikt tikai kā draugs un no kura esmu te pāris reizes sabiedriskajā slēpies... Atkal grib būt draugs... Gan jau vēl tev pažēlošos par šo tematu, kad pats sevi izpratīšu šai tēmā, bet tas temats, par ko gribēju apjautāties arī tavas domas šodien ir: puisis visu laiku pilnā pārliecībā uzskatījis sevi par geju. 40+ gadus (nu labi, pieļauju, ka mazāk kā 30, jo pirmos 10-15 jau neviens sevi pilnībā nevar apzināties, bet nu vienalga). Ar sievietēm - pa gabalu, bijuši nopietni partneri un arī radi visu zin un samierinājušies - nu tā teikt - gejs pēc pilnas definīcijas.
...bet tad, kaut kad, kad jau sasniegti 40+, iepazinies ar sievieti savā vecumā un ieķēries viņā. Ieķēries tik tālu, ka sataisījuši bēbīti un viņš izteicis bildinājumu. Jeb citiem vārdiem sakot - puisis iznācis no sava geju skapja un atstājis krāsaino varavīksni aiz muguras!
Līdz šim es pat nebiju iedomājies, ka var arī šāds scenārijs pastāvēt, jo parasti jau iznākšana no skapja ir tikai hetero, kas atzīstas par geju, privilēģija. (ja nu mēs aizmirstam par visiem esošajiem - nedabiskajiem, katoliski drūmajiem exOdus praviešiem, viņu misijām un pārliecībām). Tāpēc arī (jo drausmīgāk) neliek man mieru ideja par to, ka redz - varbūt tomēr ir tur zināma deva patiesības tiem, kas saka, ka viss tas geju "pasākums/padarīšana" ir mums galvā...
Nē, ne jau iedomājoties, ka esam žirafes, mēs varam kļūt par žirafi vai kafijas galdiņu, bet, ja mēs galvā sevi ieklikšķinam/pārliecinām (nu nezinu - kaut kāda iemesla dēļ, bērnības/tīņu vecuma laikā iegūtas traumas dēļ vai nu vienalga kāda stulba notikuma dēļ), ka esam geji, varbūt tas liek mums visām pārējām maņām palēnām uzvesties un pielāgoties geju idejai pieņemot to kā patiesību? Tā teikt - no šodienas es kafiju nedzeršu, un vispār - man tā nepatīk; un redz: jau pēc mēneša pat vairs nevaru iedomāties kā es varēju to dzert, jo tā ir tik pretīga...
Jāpiemin, ka notikums ne iz LV sabiedriskās dzīves, bet gan kaut kur Lielbritānijā - tātad sabiedrībā, kur daudz iecietīgāki uzskati par gejiem jau nedaudz ilgāku laiku - tātad reāla iespēja, ka puisis jau no sakarīga vecuma sevi, bez liekām problēmām, var uzskatīt par geju un necensties izlikties, spēlējoties ar meitenēm.
Ja lasi angliski, te ir links uz mineto raxtu, kas pats par sevi ir pilnīgi par citu tēmu (jāpiebilst krietni jocīgu, lai neteiktu - netradicionālu un galēju) un šo geja iznākšanu no skapja izmanto tikai kā papildus stāstu kopējā bildē.
Nu jā, tik tālu par to, kas man daļēji prātu šonedēļ nodarbinājis...
P.S. ...nu tev jāpiekrīt, ka, lai kā arī negribētos, bet šādi - viens no miljona - gadījumi liek aizdomāties par visu kopējo ideju.
It kaa jau seksuaalaa orientaacija esot nevis vienkaarshi hetero, homo un bi, bet driizaak kaa spektrs. Varbuut vinjsh pagadiijaas 99%homo un 1%hetero. Un paraadiijaas iistaa duudinja, kas vinjaa izceela to 1%hetero. Un taa vinji dziivoja happily ever after. Gan jau ir arii taadi hetero, kam gadaas otraadi. ;)
AtbildētDzēstNU ja dažiem pusmūžā uzpeld homoseksuālas vēlmes, un atklājās, ka interesē džeki, nu tad kādēļ nevarētu būt otrādi ? ;)
AtbildētDzēstU.