LEC!

Manuprāt, filmās to brīdi parasti attēlo peldbaseinā: viņš, sēdēdams uz baseina malas, noskatās uz pārējiem džekiem, kas no paaugstinātā tramplīna lec un izpilda kūleņus. Plunkšķis un kāds no tiem puišiem pazūd zem ūdens, lai pēc mirkļa atkal uzpeldētu ar apmierinātu smaidu sejā un apņēmību lēcienu atkārtot. Skaidri redzams, ka viņiem tas sagādā pamatīgu izklaidi, bet mūsu varonim sejā redzamas tikai tādas dziļas ilgas, nedrošība un bailes no nezināmā.

Tā viņš tur sēž malā un noskatās citos vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Kādu dienu atnākot uz baseinu, viņš attopas baseinā viens. Nu ja neskaita tos pāris peldētājus, kas vienatnē lēnām iras pa baseina seklo galu. ...bet neviena, kas lēktu no tramplīna. Baseina dziļajā galā viss ir klusu un mierīgi...

Nopeldējis savu parasto peldēšanas distanci viņš, kā parasti, nosēžas uz baseina malas pavērot citus. Bet šodien nav ko īsti vērot, jo neviens nelēkā no tramplīna. Kamerai lēni slīdot gar viņa seju, tu skaidri redzi kā viņš cīnās ar savu iekšējo nedrošību. Paskatījies apkārt viņš pieceļas kājās un dodas uz tramplīna pusi, apstājas īsi pirms kāpnītēm, kas ved augšup uz tramplīnu un it kā cīnoties ar kādu iekšēju dēmonu stāv tur nekustīgi. Mūzika backgroundā paliek nedaudz žiperīgāka un nākošais kadrs jau rāda, ka viņa roka stiepjas pretim rokturim un kāja ir uz pirmā pakāpina.

Skats uz baseinu no augšas ir pavisam savādāks, kā mūsu varonis to redzējis katru reizi, esot tu apakšā. Nu viņš stāv augšā pie tramplīna un vienkārši skatās nekustoties. Kamerai novietojoties pret viņa seju, tu redzi, ka viņš palēninātā kustībā aizver acis un ievelk dziļu elpu. Pauze. Mūzika sāk straujā kāpinājumā kļūt ātrāka un ritmiskāka. Acis atvērdams, viņš ieskrienas un, atsperdamies pret tramplīna galu, lec...

Sauc mani par dīvainu, bet es to redzu tik skaidri. Un šī īsfilma galvā man ir bijusi kā pamatīgs motivējošais dzinulis tik daudzām lietām, ko esmu darījis, kur esmu pabijis vai līdzdarbojies un ko esmu piedzīvojis. Mani vienmēr ir sajūsminājuši tie, kas runā - vajadzētu izdarīt to, vajadzētu aizbraukt tur, utt., bet kad tu reāli saki: braucam, ejam, darām, vienmēr atrodas iemesls, lai to nedarītu un "labāk vienkārši ilgāk pagulētu".

Vai tas ir pareizāk, nezinu. Bet tas, ko es zinu ir - es neesmu ar mieru sēdēt uz baseina malas un skatīties kā citi izbauda dzīvi kamēr man tā vienkārši tiek atlikta uz to dienu, kad man būs kompānija ar ko darīt ko īpašu kopā, jo baidos to darīt viens...

Viss šis garais ievads, Andri, domāts TEV, lai pateiktu šo: Ja neviens no draugiem nav gatavs iet uz filmu, ko gribi redzēt, negaudies un nesēdi pie datora bīdot solitairi. Ej un nopērc biļeti tikai sev un noskaties to filmu. Neviens no paziņām vai draugiem nevar saņemties un izbrīvēt vīkendu lidojumam uz Londonu, bet Ryanairs jau atkal ir uztaisījis to lēto biļešu akciju... Neizdzēs to e-pastu, ej pa tiešo uz viņu lapu un nopērc to biļeti, iečeko iespējas, kur palikt un kā nokļūt no lidostas pilsētā. ...un uzlādē bateriju fočikam. Neviens no draugiem nezin, ka esi gejs un tāpēc tev nav kompānijas, lai aizietu ietusēt piektdienas vakarā uz geju klubu? Nu, tad ir jāsaņemas un jāiet vienam! ...vai jāaizmirst par to un jāpārtrauc gausties.

Lai cik grūti būtu saņemties, ieskrieties un atsperties pret tavu tramplīna galu, to neizdarījis tu tā arī paliksi tikai lasot par to, ka: Londonu visinteresantāk ir novērot vakarā braucot ar Londonas Aci; Avatars ir tiešām viena no labākajām desmitgades filmām vai Cher Believe uz deju plača starp pusplikiem džekiem skan pavisam savādāk kā tavā iPodā...