Pirms es pieņēmu, kas es esmu, neliegšos - prātā bija ideja/cerība ar domu - mana interese uz puišiem ir tikai periods un tas noteikti pāries (nu būsim atklāti - Latvijā gejs tomēr tiek uzskatīts kā "ne īsti pareizs" maigi izsakoties)?
Gadiem ejot un redzot, ka tā interese nemaz tik ātri netaisās pazust, kā arī - iegūstot vairāk informācijas, man prātā noskaidrojās pārliecība, ka nu tās lietas nav tik vienkāršas un nestrādā kā slēdzis. Ja tev tiešām garšo šokolādes saldējums, bet riebjas zemeņu, ir jānotiek kaut kam ekstra īpašam, lai nākošā rītā tu ar pilnu iekāri mestos virsū zemeņu saldējumam un pilnīgi aizmirstu par to, ka tev kādreiz garšoja šokolādes, pareizi?
Bet raksts, kuram uzdūros netā lika pamatīgi aizdomāties. Izrādās, amīšu zemē pastāv organizācijas (un ne viena vien), kas balstoties uz atziņu par to, ka seksuālā orientācija ir nevis iedzimta, bet rodas cilvēkam dzīves laikā, piedāvā brīvprātīgu psiholoģisku terapiju, kuras pamata mērķis ir "geju ārstēšana".
Jā, zinu, arī man pirmā doma prātā bija - smadzeņu skalošana! Bet labi, lai nu kuram, bet gejam būtu jāzin par viedokļu un uzskatu dažādības toleranci (un tā jāpraktizē), tātad - lai viņi dzīvo un dara ko un kā grib tik ilgi kamēr tas ir brīvprātīgi (un netiek izmantots, piemēram, pret bērniem reliģiskās ģimenēs, jo redz - viņš ir gejs - tātad "slims"!). BET tas, ko es varu - uzdot jautājumus, kas man neliek mieru, kopš izlasīju par šādu "iespēju":
1) lai kāds būtu pamudinājums šādai vēlmei "ārstēties" (ticība, apkārtējo spiediens, līdzjūtība pret ģimeni, utt.) un tās iespējamām sekām uz psihi - vai galvenam mērķim dzīvē tomēr nebūtu jābūt - dzīvot pilnvērtīgu dzīvi harmonijā ar sevi? Un ja tas ir tā, tad kāda harmonija tev sanāk, ja tu sevi it kā mānot, spied ēst zemeņu saldējumu, skaidri zinot - šokolādes ir mans mīļākais un vienmēr būs?
2) vai tomēr šāda "ārstēšanās" īstenībā nav egoisma augstākā pakāpe? Tu esi kopā ar Jāni, Jānis tevi uzbudina seksuāli un arī jūtu līmenī esat uz vienas stīgas un izjūtat ko vairāk par parastu draudzību viens pret otru, bet dziļi sevī (dažādu iemeslu dēļ) visu šo tu uzskati par nepareizu. Vienā jaukā dienā tu izdari, tavuprāt, pareizo soli un "ārstējies": norobežojies no Jāņa, neskaties uz puišiem un jau pēc neilga laika zvēri mīlestību Anniņai. Iespējams tas nostrādā un tu dzīvo saticīgi ar Anniņu, jums pat rodas bērniņš, utt. Bet kas notiek, ja šī ārstēšana nav par visiem 100% droša (kā visas ārstēšanas), bet tikai 99%? Un kaimiņš Juris, strādājot puspliks dārzā, ir tas viens procents, kas beigās uzspridzina tavu vēlmi būt "normālam"? Bilance līdz šim: 2 cilvēki, kuriem bija jūtas pret tevi un tagad viņi ir sāpināti (un īstenībā - pat krāpti) tikai tāpēc, lai tu varētu justies "normāls". ...un es nemaz nepieminu to aspektu kā uz šo "ārstēšanu" skatās tavs partneris/re - stress, kas pavada nepārtraukti - vai tikai šī terapija nav bumba ar laika degli?
Ne velti ir tas teiciens latviešiem par vilka barošanu, bet šis kā skatās uz mežu siekalām tekot, tā skatās...
Nu jā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru