Tas bija krietni sen. Vēl pirms coming out. Neatceros skaidri detaļās, bet īsi savelkot kopā: biju tikko pārcēlies uz Londonu. Skvotošana, skipošana un maģiskā Londona. Tā es nodzīvoju nedaudz zem mēneša. Izturēju. Pienāca dzimšanas diena un ilgi gaidītais ceļojums apkārt Īslandei. Tas bija tieši kaut kur pa vidu visiem tiem ledājiem un klinšainajiem tuksnešiem, kad sapratu - es gribu ko vairāk kā neregulāru silto ūdeni un pulvera dīleri pirmajā stāvā. Atgriežoties Londonā piesēdos meklēt legālu dzīvojamo platību. Atminos iečekojot arī gejiem draudzīgo sludinājumu sadaļu. Neatceros daudz apkārt staigāšanu, tāpēc pieļauju, ka viņu māja bija viena no pirmajam, kuru devos skatīties. Istabu, pareizāk sakot.
Klauvē krietni skaļi, jo viņš var arī nesadzirdēt, teica Martins, man izstāstot kā un kur iet, lai apskatītu piedāvāto istabu. Es pats būšu darbā, bet Frenks būs mājās un došu viņam ziņu, lai tevi sagaida un visu izrāda. Nāku jau nāku, skaļi izteiktā balss tonī, bija atbilde, ko dzirdēju pamatīgi sitot to durvjsiti, kad beidzot biju atmaldījies līdz pareizajām durvīm.
Kā raxturot Frenku pāris teikumos? Hmmm... Būdams izbijis dejotājs/aktieris/dziedātājs viņš bija neapstādināms savos stāstos par Kaķiem Brodvejā un visur, kur tie tika vadāti tūrēs; dejošanu iekš leģendārā Club 57, kas viņa atmiņās nekad netika uzskatīts par darbu un vai es jau minēju par nepārtraukto dziedāšanu darot nu gandrīz visu? Savos, domāju - 50, varbūt ar mazu astīti (dīvaini, bet man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot cik tieši) viņš bija neticami dzīvīgs un atraisīts. Viens no tiem, kas atdzīvināja ikvienu telpu, kurā ienāca. Un ja pa rokai bija burbuļojošais, tad party bija nenovēršama. Stalts, garš un gandrīz vienmēr apbrīnojami smaidīgs. Karībiešu brūnais sejas tonis un tumši iesirmie mati taisni vai neiederējās "tipiska" geja apraxtā. Bet tad atkal - viņš bija pirmais gejs, kuru tuvāk iepazinu. Un tagad zinu - noteikti neaizmirstamākais.
Tā nu es tur sēžu uz ādas dīvāna viesistabā ar savu tējas krūzi rokās un cenšos sekot līdzi mūsu sarunai. Protams, Frenks bija tas, kurš uzturēja sarunu, ļaujot man atbildēt uz iestarpinātajiem jautājumiem šādi spriežot vai esmu labs kandidāts. Mums visiem ir doma, ka protam angliski, bet tikai nonākot vidē, tu saproti ka nezini ne sūda. Māj un smaidi... Un izrādās tas smaids bija tas, kas mani esot izcēlis citu kandidātu starpā, kā to uzzināju mēnešus vēlāk.
Apskatot māju, sapratu, ka esmu gatavs ievākties kaut tūlīt. Koka grīdas, ādas dīvāni, plaši logi, stilīgi izvēlēti mākslas darbi un virtuve gandrīz mājās garumā (šķiet tieši tā manā dzīvē nospēlēja to konditora kārti). Vai es jau minēju istabu ar skatu uz dārzu un vienu no lidmašīnu ceļiem debesīs uz City lidostu tieši aiz loga tālumā? Tur nebija ko ilgi domāt un pēc pāris dienām ripināju savas somas iekšā. Tovakar arī bija pirmā reize, kad satiku Martinu.
36gadīgs galvenais grāmatvedis no Dienvidāfrikas (baltais) kāda augšgala brenda apģērba izplatītāju birojā. 70to gadu stila lielo loku mati, kas kārtīgi sasukāti, atsedzot celiņu, brillītes un noaugusi krūts, kur mati lien ārā pie apkakles - tas neveiklā nerd tips, kurš dzīvē izrādās ir sasniedzis virsotni. Tā bija viņa māja. Viena no. Es nemaxāju pensijas plānos, bet izīrēju savējos citiem līdz mans laiks pienāks viņš vienmēr smaidot teica par saviem ieguldījumiem nekustamajos īpašumos. Viņš vienmēr bija tas krietni rezervētais un sevī visu paturošais, taisni vai pretstats Frenkam. ...bet kā saka - pretstati pievelkas. Un viņi abi, pat neskatoties uz gadu starpību, pievilkās kā magnēti.
Viņi bija iepazinušies baznīcā, kurā Frenks, būdams X-mas atvaļinājumā Londonā, bija aizvilkts līdzi savam draugam mācītājam, kurš pārcēlies uz Londonu kopā ar savu otru pusīti - aktieri. Taisni vai pārsteidzoši cik visi tur ticīgi... Jaunā gada pusdienas esot bijušas viņu pirmais "randiņš". Un lietas notikušas krietni ātri pēc tam: Martins pavadījis nedēļu Ņujorkā un atbraucot atpakaļ uz Londonu bildinājis Frenku pa telefonu jau nākošajā vakarā. Cerība par kopdzīvi Ņujorkā neesot realizējusies, jo darba vīza Martinam netika piešķirta un izvērtējot iespējas, abi noenkurojās Londonā, kur jau īsu laiku arī bija ļauts reģistrēties oficiāli. Vienādi uzvalki, pašraxtītas solījumu lasīšanas un dziedāšana dārzā zem mirgojošo lampiņu klātas telts.
Iespējams tas bija mans zaļums, jeb pieredzes trūkums dzīvē, kas mūs satuvināja, vai varbūt tomēr gādīga misijas apziņa, bet pavisam ātri mēs saaugām krietni labās attiecībās. Martins pa dienu strādāja savu parasto darbu, Frenks nestrādāja pastāvīgi, bet es vazājos apkārt pa Londonu un izlikos esam ieildzis tūrists pilnīgi svešā pilsētā.
Vai es jau teicu, ka Frenks bija fantastisks pavārs? Jup, ja man kādam jāpasakās par zināšanām parastajos ēdienos, tad tas ir viņš. Viņa ziņā bija rūpēties par vakariņām. Es sāku experimentēt ar kūkām un jau drīz kopējas vakariņas bija pilnīgi neatņemama sastāvdaļa no ikdienas, kuru visi krietni gaidīja. Esmu drošs, ka uzbaroju kādu kilogramu abiem ar tām kūkām, bet tad atkal - neviens jau netika spiests ko ēst.
Nē, pretēji stāstam sākumā, mums nebija pilnīgi nekādu sexuālu attiecību (un arī stāstā var noprast, ka tās nav vienojošais faktors). Nu neesmu es viens no tiem, kuri gatavi lēkt gultā ar "ģimeni" prieka pēc. Un vēl jo vairāk ar Daddy tipa. Bet jā, atskatoties - "ģimene" ir tas termins, kuru es lietotu, lai apraxtītu mūsu attiecības. Jocīgi, bet mums pat nekad nebija saruna par manu homo būtību - varbūt viņi juta, ka nejūtos gatavs par to runāt, tāpēc laikam vienkārši šis temats netika skarts vai jautājumi uzdoti. Es tiku vilkts līdzi pie viņu draugiem pusdienās vai pasākumiem LGBT centrā, bet ar pavisam skaidru nostāju - ja jūties neērti - nekaunies un dodies prom. Arī plānojot izbraucienus pa valsti, es vienmēr tiku aicināts vai skubināts piebiedroties. I mean - līdz pat šodienai es netieku gudrs, kas viņiem lika mani pieņemt savā paspārnē, bet oh boy, kā es esmu pateicīgs, ka viņi bija daļa no manas pieredzes.
Nekaunos atzīt, ka prātā uzskatīju Frenku par ko līdzīgu tēvam, kas rāda priekšroku vai izskaidro ideju visā tai homo pasaulē, ko es nekad nedabūtu no sava tēva. Un Martins vienkārši bija viņa partneris. Jā, bija nedaudz dīvaini dzirdot viņus runājam par "dēlu" un istabu "dēlam" plānotajā Francijas īpašumā vai "dēla" izceptajām kūkām, lieloties kaimiņienēm, utt., bet tai pat laikā tobrīd tas šķita ...dabiski. Viņi abi kopā bija mana pirmā un, šķiet, pagaidām vienīgā īstā pieredze, ko guvu par ideāli funkcionējošu geju pāri un pašu ideālāko dzīves uztveres ideju - būt gejam nav nekas īpašs, ja pats to neuzkrāso sarkanu uz pieres. Katrs atsevišķi, bet visnotaļ spēcīgi arī kopā, viņi bija tai "es jūtos ar sevi konfortabli" dzīves posmā un man bija iespēja uzsūkt to sevī kā ikdienu.
Šķiet to juta arī vecāki, kuri viesojoties Londonā, gulēja viesu istabā. Pirms brauciena viņi jau zināja par abiem un to, ka esam krietni pieķērušies viens otram (esot face to face režīmā skaipā emocijas noslēpt ir grūti), bet skaidri bija jūtama tā "jaunā" un nezināmā nedrošības sajūta, kas uzrodas, kad satiec ko nezināmu. Geju pāris kas paņēmis mani savā aprūpē, manuprāt, ir krietni liela lieta padomju laikos augušam prātam, kas barojies ar to ideoloģisko ideju par gejiem, viņu pārtijām un visu to sexa lietu. ...tu pat nevari iedomāties kāds atvieglojums pārņēma, kad es skaidri manīju visu to aizsargmūri sabrūkam, apjaušot lietas vienkāršību un parastumu.
Nezinu kā viss būtu izvērties un vai es būtu te šodien, bet šķita pavisam dabiski māsiņai paziņot, ka esmu Frenka dēls (Martinam malā klusi iesmejot) un šādi dabūjot iespēju apmeklēt Frenku slimnīcā, kas tad jau bija atļauta tikai tuvākajai ģimenei. Un jā, ievēroji pareizi - personāži ir pagātnes formā. Vēzi Frenkam atklāja pavisam nejauši un ļoti vēlā stadijā. ...klepus sākās un vienkārši nepārstājās, līdz plaušas atteicās strādāt. Pēc pāris mēnešu drausmīgas cīņas viņš bija noguris. Vēl joprojām vārgi smaidīgs, bet ļoti, ļoti noguris.
...neskatoties ne uz ko, tas šķita tik dabiski sēdēt ģimenes solā baznīcā, kad visi no viņa atvadījāmies. Tik ļoti jocīga sajūta - ja es būtu izturējis ilgāk, dzīvodams skotā, nebūtu pamanījis viņu sludinājumu par istabas izīrēšanu un saticis viņus abus. Nebūtu sācis savas pārdomas par konditoriju un noteikti nebūtu redzējis to vienkāršo un pamatā nesarežģīto (bet pilnīgi iespējamo) dzīvi, kas viņiem bija.
To visu stāstu viena vienīga iemesla dēļ. Sabiedrības diktētie uzstādījumi uz to, kas ir pareizi un kas nē, liek mums automātiski, zemapziņas līmenī, nosodīt, ja kas neatbilst "pieņemtajai normai". 3 vienkopus nav pieņemtā norma. Pat geju attiecībās. Sākuma raxtā minētās attiecības ir nedaudz atšķirīgākas no manas pieredzes un sabiedrībai (un varbūt pat tev) pieņemamas diez vai būtu abas, bet mana atbilde uz to ir pavisam vienkārša - gejam esot mums gandrīz kā ir ieprogrammēts meklēt piederību savējo starpā. Tikai tā mēs jūtamies līdzīgi un savā ziņā arī mierā ar sevi un harmonijā. Hetero vecāki, ģimene, paziņas vai draugi nesaprot, nezin un nevar sajust kā tiešām jūties tu, jo tikai tu esi gejs. Man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai saprastu, ka manas nevaldāmās asaras toreiz baznīcā nebija pieklājības žests. Es neviltoti jutos piederīgs notiekošajam. Piederīgs tam pavadītajam laikam ar viņiem, viņu pasaulei, un visam tam, ko mēs kopā dalījām.
Ohhh, tik jauki to visu beidzot ir sakārtot un nolikt pie vietas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru