Kopš svētdienas nevaru izmest no galvas vienu domu, kas nodarbina manu prātu. Bet visu pēc kārtas: staigājos es savā nodabā pa pilsētu (nu uznāk man tādi brīži, kad izlienu no gultas un vienkārši saprotu - šodien vajag pastaigāties) un pat īsti nepiefiksējot kur esmu, atskārstu, ka paeju garām zīlēšanas salonam. Nu ne ta salonam īsti (salons tā cienīgi skan) bet tāda prasta vieta, kas citu starpā vēsta, ka tur notiek plaukstas zīlēšana. Palēninātā solī dodos garām un ar bērnišķu interesi skatos uz to vietu, pie sevis domādams - varbūt vērts pamēģināt... Nu tāpat - prieka pēc. Nezinu kā tev, bet man vienmēr šādas vietas liekas tādas interesantas mistiskas apvītas. ...pat zinot, ka tur nekas daudz vairāk kā, pasakas nesanāks. ...bet ja nu tomer šeit ir tas īstais profs?
Esmu jau pagājis krietni garām par to domājot un tai brīdī, kad jau biju gatavs apgriezties un doties tomēr to piedzīvojumu izdzīvot, atskārstu - a ja nu es uzzinu ko tādu, ko man negribas zināt / labāk nezināt?
Lieli piebilst, ka ar to pietika, lai mana piedzīvojumu kāre pačabētu kā nebijusi. Tomēr doma palika... un iesēdās: vai tu esi gatavs uzzināt iznākumu kaut kam pirms tā reālas notikšanas? Un ko darīt, ja atbilde ir tev par sliktu? Vai tu nepazaudēsi cīnīties sparu, zinot, ka kāds tev iepriekš pateicis - iznākums būs tev nelabvēlīgs. ...vai tu cīnīsies tikpat spēcīgi zinot, ka iznākums tev būs veiksmīgs? Vai tu nepaļausies uz pareģoto pārāk daudz, lai to realitāti "pakāstu"? ...un ko darīt, ja viņam nav taisnība? ...vai tiešām es pats nevaru izmainīt notikumu gaitu?
Man vienmēr šķitis, ka esmu spējīgs paveikt visu, ko vēlos. Iekļūt labākajās skolās, iekārtoties labākajos darbos, saņemt baigo piķi, ceļot uz vietām, kas šķiet teiksmainas un iekārojamas, iegūt krutākā džeka uzmanību, sagrozīt viņam galvu, utt. Lai cik bērnišķīgi un iedomīgi tas skanētu - tas viss arī ārāk vai vēlāk, bet izdodas, jo es cīnos par to mērķi, ko esmu izvirzījis sev. (...cita runa ir par to vai man pietiek ar sasniegto tai brīdī, kad esmu to ieguvis.) Vai es esmu gatavs ļaut kādam tagad dot varu pār visu to un pateikt - tev izdosies tas un šitais nē!
Laikam es dodu priekšroku dzīvošanai neziņā, bet ar apziņu, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis. Tomēr interesanti, ka tā visa mistiskā aura zīlēšanas pasākumam tāpēc nekur nepazūd...
P.S. Piedod, ka šoreiz par tādu drausmīgi garīgu tēmu te mocos, sexa dzīvē tāds neliels apnikums iestājies...
^Nav nebūt slikta tēma.
AtbildētDzēstMani tā zīlēšanas mistiskā aura neskar, un man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka nekas nav nolemts un viss atkarīgs no paša. Bet, ja nākotni uzzināt būtu iespējams, tad tikai un vienīgi tāpēc, lai to, nepieciešamības gadījumā, varētu izmainīt.