...iemesls mūsu čatam bija pavisam jocīgs, viņa pajautāja, ko es domāju par cilvēku nolīgšanu, pāru kombinēšanai. Crazy, I know, but is it really that crazy as we think about it? Labi, neliela atkāpe apskaidrošanai, pirms sarunas: Redzi, tā nu sanācis, ka mēs abi esam tai neta komūnā, ko sauc par mazo pasauli. Abi tai tikām uzaicināti, kad vēl kopistīgi bradājām pa peļķēm Londonā gadus atpakaļ un nenoliedzami, tur ir fun, ja esi tai atvērts vai ja vajag ieteikumu vai palīdzību, cepuri nost. Garo stāstu saīsinot: tur, citu lietu starpā, vietu ir atraduši arī pāru veidotāji, kuri to oficiāli izvērš kā biznesu. Biznesu "savējiem savējo starpā". Un, jā, ir pienācis brīdis, kad viņa sāk apsvērt ideju par šāda "pakalpojuma" izmantošanu.
Mēs visi esam busy un dzīve ir kā dzīve, kad pat miljonu pilsētā, pēc neprātīgas dienas, tu vakarā attopies viens aiz savām durvīm. Tu esi mēģinājis deitingu saites, tu esi gājis uz deitiem un arī "vientuļo vakariem", bet katrs no pasākumiem beidzas kā iepriekšējais un pienāk brīdis, kad tu vairs negribi mēģināt. Un tas ir brīdis, kad tu sāc pievērst uzmanību, iepriekš neinteresantiem, foruma ieraxtiem par profesionālu palīdzību sameklēt tev pāri un izdarīt to visu meklēšanas procesu tavā vietā. Jup, tas nav tik lēti kā vidējais deitingu lapas abonements, bet nu nav jau arī lieta neko parasta, pareizi? Un tieši par to bija mūsu čats...
Man teikuši, ka esmu labs padomu devējs, bet kad to visu pagriež pret mani, vienkārši pajautājot vai es ko tādu darītu, tu saproti, ka esi kā pilnīgs neziņa un tukšs caurums meklētā padoma vietā. ...vai es ko tādu darītu? Un jautājums nebija par to vai man ir vai nav iespēju, bet vai es to darītu, lai atrastu savu otru pusīti? Vai es grieztos pie kāda, kurš profesionāli un vissvarīgākais - personīgi man, uzklausītu manas vēlmes, veiktu kādus tur personības testus un tad atlasītu man, teiksim, 10 deitus, kuri būtu vispiemērotākie, jo tiešām, pašu specu satikti un tāpat izvērtēti? Tas viss par ne mazu samaxu, bet šādos brīžos vienmēr tiek uzdots tas jautājums - cik daudz tu būtu gatavs maxāt par savu deitu?
Mums katram ir Holivudas uzburtā doma par saskriešanos ar mūsu princi baltā zirgā kādā kafijas veikaliņā, iznesot atkritumus vai nu kādu tur to filmu esi skatījies. Dzīve ir pierādījusi, ka tas nenotiek tā, bet vai tad tas ir šķērslis mums par to sapņot? Un nu jau sen tas vairs nav tikai hetero filmās ar Julia Roberts. Ne es vienīgais esmu kādā no puišu supermārketiem, kurā, neskatoties uz virspusējo ideju par fiksu nodrāšanos, liela daļa no mums tomēr, laiku pa laikam, ieskatās arī ar domu, ja nu tomēr... Ir taču dzirdēti laimīgie stāsti. Ja jautātu, protams, ka es nevarētu ar pirkstu uz tādu norādīt, bet droši, ka ir. Kaut kur tur ārā. ...un varbūt kāds no tiem neskaitāmajiem browseriem kādreiz arī uzklikšķinās ko vairāk par aicinājumu satikties drāzienam? Nu ir taču jābūt kādam, kuram tu vēl neesi noriebies no tiem pašiem profiliem katru dienu. Bet, ja nu tā nenotiek? Ko tad? Ko tad, ja tev nesanāk pierunāt draugus tev sameklēt pāri savu paziņu starpā vai pavadīt tevi klubošanos vakaros, kad esi ar mieru doties tādos? Vai šādi profesionāli personīgie savedēji - gandrīz vai personīgie Eroti - īstenībā nav mūsdienu atbilde uz pēdējo cerību satikt savu princi zirgā? ...bija taču arī laiks, kad uz pāriem, kas satikās internetā skatījās kā melnajām aitām balto starpā un daudzi jau iepriekš vienojās to vienmēr noliegt, par labu autobusa pieturai vai kafejnīcai kā tai maģiskajai satikšanās vietai. Varbūt mēs tomēr vienkārši vēl neesam pietiekami izmisuši, lai to uzskatītu par pievilcīgu iespēju?
Tik viegli ir dot padomu citam, bet, kad to pajautā tev pašam, tas visu sarežģa... Cik tālu tu būtu gatavs iet, lai atrastu savu otru pusīti?
Vispirms gan jāatbild uz citu jautājumu - cik gatavs esi sevi atklāt, lai vispār būtu vērts sākt kustēt uz priekšu...
AtbildētDzēstVaru pateikt, ka es, visticamāk, tā arī paliktu turpat uz vietas, jo diez vai spētu pat vispersoniskākajam Erotam sevi izlikt uz paplātes, lai izveidotu vajadzīgo priekšstatu... Diemžēl.