Diena, kad...

Nu jau gandrīz pieklususi tā kņada ap pāris tulkotām bērnu grāmatiņām, bet kā jau tas parasti notiek man lēnam esot, tikai nupat ienāca prātā pašam iečekot, kas tur īsti ir tais grāmatās, kas tā satrauca tās entās nevalstiskās organizācijas. Un teikšu godīgi - tāds neviltots lepnums pārņēma, kad ieslēdzās apziņa - arī pie mums tomēr ir plānā galdiņa urbēji par kuriem smejas visi loģiski domājošie. Tfu, neesam apdalīti.



Pirmām kārtām - jā, es izlasīju abas grāmatiņas. (Vari arī pats tās iečekot te, lai skaidri teiktu - esmu lietas kursā par ko runāju). Otrām kārtām - man bija tiešām jāpiespiežas, lai tiktu līdz abu beigām - ar domu - tiešām sen neesmu lasījis bērniem domātas grāmatiņas, bet šīs bija izcili grūti lasāmas (jo iespējams tulkotas) un vai man minēt tos zīmējumus, kas dažbrīd vairāk atgādināja slikti zīmētus šausmeņu komiksus? Bet pat piemirstot to, liels bija mans pārsteigums, kad īsti neuzgāju tur neko homoerotisku. Ķecerīga cerība, zinu, bet tad atkal - nu ažiotāža bija tāda, ka tur elle ar debesīm beidzot satikusies un nabaga Vinķele tam visam pa vidu.

Tur nav pilns ar puikām, kas nu pēkšņi pieprasa bērnudārzā ļaut valkāt svārkus un spīdošus kroņus un dejot kā mazām princesēm. Pat ne pie Lady Gaga. Arī tiem, kas sagaidīja lesbiežu armijas vienību uzbrukumu, to vajadzēs meklēt kur citur. Abas grāmatiņas ir par 2 maziem cilvēkbērniem, kas pamostas (es vienkārši teiktu) kāda citā istabā... Holivudā ir pilns ar ģimenes filmām, kur "nejaušu atgadījumu" rezultātā uz kādu laiku viņš un viņa samainās ķermeņiem... Vienīgā atšķirība, ka nu tas ir arī latviski.

54 nevalstisko organizāciju pārstāvji nekad nav trāpījuši uz kādu no šīm filmām nedēļas nogaļu garlaicīgajās tv programmās. Viņiem šķiet, ka šīm grāmatiņām pateicoties, tagad tūkstošiem mazo Rūtu sāks neatraujami izbaudīt futbolu un kāpelēšanu pa kokiem, kur mazajiem Kārļiem vairs nebūs vietas. Bet paga - par to nav jāuztraucas, jo Kārlīšiem taču daudz vairāk patiks spēlēties ar lellēm un dejot pie Lady Gaga, nevis kāpelēt pa kokiem. ...seriously? Ko un cik ilgi pīpējot?

Vai tiešām jūs domājat, ka viena grāmata būs tik spēcīga, ko tādu ietekmēt? Hmmm, bet tad atkal - paši visu "savu" gudrību izlasījāt citā grāmatā, tāpēc saprotu jūsu padevību (bailes no) raxtītam vārdam.

Bet jā, priex neviltots un pašapziņa tiešām pacēlās (lai nebūtu jāraxta - sacēlās), apjaušot, ka arī pie mums ir bars cilvēku, kas bļauj, pirms domā ko īsti ir pateikuši. Savādāk tiešām sajutos galīgi nevietā, ka tikai pie amīšiem ir Miljonu mammas, kas uzbrūk visam un visiem, kas ir nedaudz savādāki vai atļaujas paust uzskatus, kas neatbilst viņējo "pareizajam", rūpējoties par cilvēces un ģimenes patiesajām vērtībām.



P.S. Nezinu kā pielikt, bet jūtu, ka šim ieraxtam ir svarīgi būt salīmētam kopā ar Raising My Rainbow blogu par kuru stāstīju krietni pasen. Tur kāda mamma no Kalifornijas atklāti stāsta par savām izjūtām, domām, pārdzīvojumiem un cerībām audzinot dēlu, kurš neietilpst tradicionālajā dzimumlomā puikam.