Jā, tu izlasīji pareizi - pieminēju to bubuli - bullying. Un minēju to saistībā ar pašu geju sabiedrību, kas varbūt neapzinoties, to piekopj, neapdomājoties par sekām, ko tas var atstāt uz citiem. Bet pirms sāc ar putām uz lūpām ko aizstāvēt, ļauj man pateikt kāpēc tā uzskatu:
Mana dziļākā pārliecība ir vienkārša: tikai katrs pats mēs varam izlemt, KO mēs savā dzīvē darām un KAD. Nevienam citam nav tiesības mudināt, kaunināt vai citādi motivēt iet ārā vai palikt skapī. NEVIENAM! Neviens no mums nav aita, kas mēmi seko ganam. Visi mēs esam saprātīgi domājošas būtnes (un tagad ššš visiem dzīvnieku aizstāvjiem). Mums pašiem būs jāatbild par darbībām, kuras izdarām. Bet to nevar visu savienot kopā, kad tu tiec nepārtraukti "zombēts". Tais brīžos, kaut kur kāda skrūve neiztur un tad tu zaudē kontroli.
Kāpēc es par to tā jau atkal iekarstu? Atbilde ir vienkārša - jo dzīve ir skarba un netaisna, un neviens tavu dzīvi nezin labāk kā tu pats. ...un neviena cita laime vai apmierinātība nedrīkst būt svarīgāka par tavu paša laimi un apmierinātību. Bet Coming Out diena ir labs iegans par to beidzot skaļi sākt runāt.
Dziļa ieelpa un izelpa. Tikai atkāpes pēc - jā, es uzskatu sevi par ārā esošu. Ne visiem un ne vienlaicīgi, bet fakts ir fakts. Un jā, es esmu skaļi pret: "ja tu neesi out, tu neesi vispār" politikas piekritējiem. Es negrasos apstrīdēt ieguvums un noliegt, ka coming out daudzējādā ziņā atvieglo dzīvi, BET tam visam apakšā ir daudzi bet, kas, ja nepārdomāti, šo it kā vienkāršo soli, var padarīt par nežēlīgāko pieredzi tavā mūžā un nekāda teorētiska spriedelēšana par toleranci jeb sabiedrības atvērtību to nemazinās.
To visu es saku viena iemesla dēļ (jā, tagad ir tas ilgi gaidītais mana stāta brīdis): es biju tur. Zem šī spēcīgā spiediena, kas vēlās virsū un ko man bija tiešām grūti kontrolēt. Un kas mani vajā atmiņās katru reizi, kad dzirdu par šo "ja tu neesi out, tu...".
Tas bija laiks, kad viss tā pa īstam sākās. Mūsu pases vairs nezīmogoja ceļojot, "praidi" Rīgā notika katru gadu un arī pieeja internetam sākās uz pilnu jaudu. ...tobrīd es jau kādu laiku apjautu, kas es esmu un uz ko man saceļas, bet tālāk par apjautu (vai vēlos vakaros skatītiem neta video) tas īsti negāja. Šķiet jau pāris gadus kā dzīvoju pa Eiropas apakšējiem austrumiem un tikai ar neta starpniecību sekoju līdzi notikumiem Latvijā, arī tiem retajiem rozā, bet sekoju. Iespējams tā ir tikai sakritība, bet tieši tas bija tas brīdis, kad pastiprināti ievēroju to spēcīgi pausto apgalvojumu par to, ka tikai izejot no skapja tu būsi laimīgs, piepildīts, utt. Kāda intervija, presē pausts uzskats, atmiņu stāsts... Varbūt tas viss tobrīd sasummējās (būšana citā valstī; apjaušana, kas esi; gribēšana būt laimīgam un kam piederīgam; un vēlme izdarīt lietas "pareizi"), bet es sevi neatceros vēl nožēlojamāku kā tajā dzīves posmā ar visu šo cīņu galvā.
Kāpēc cīņu? Redzi, viens ir būt mierā ar sevi, bet otrs ir būt mierā ar citiem, jeb pārfrāzējot to - citiem būt mierā ar tevi. Mans darbs (tobrīd) bija cieši saistīts ar vidējā un augstākā līmeņa vadītāju konsultēšanu. Būdams jauns un ambiciozs, man, protams, bija krietni tālejoši plāni attiecībā uz savu karjeru, bet kāda karjera ir iespējama, ja tu tiec nosūtīts uz valsti, kur tikai būt gejam ir jau tuvu pie sodāmības līnijas vai arī kā lai es daru savu darbu, ja valstī, uz kuru tieku nosūtīts, uzņēmuma vadība ir klaji homofobiska? ...un katru reizi, kad tu pat nejauši izdzirdi ko tuvu: "ja tu neesi out, tu...", tu ieej kā sevis šaustīšanas transā, jo tu gribi būt laimīgs un mierā ar sevi, bet arī negribi tikt apzīmogots un izmests, tikai tāpēc, ka esi, kas esi.
Skarbā patiesība ir vienkārša: realitāte abus savieno ne visos gadījumos vienādi. Bet tas cilvēks, kas atkal kaut kur atkārto: "ja tu neesi out, tu..." to nezin. Viņš pat nav dzirdējis par tādu puisi, tur tālienē, kas tagad netā lasa viņa interviju, paziņojumu vai atreferējumu un saprot - oh, jau kārtējo reizi kāds atkal man atgādina, ka esmu daudz nevērtīgāks/nožēlojamāks/(izvēlis savu), jo neesmu ārā...
Es negribu teikt, ka šis bija vienīgais iemesls, bet noteikti tas bija viens no svarīgākajiem: es brutāli izdegu. Garīgi, fiziski, vai var teikt arī psiholoģiski vienā teikumā ar garīgi? Es biju labi nodrošināts, bet galvā totāls vraks, kurš gruzdēja zem šī iedomāti spēcīgā spiediena, kas nepārtraukti vajāja: tu esi gejs, bet, ja tu neesi out, tu neesi vispār. Ja tu neesi out, tu neesi vispār. ... Es pametu visu un visus un pārcēlos (aizbēgu) uz Londonu, un tālāko stāstu tu jau apmēram zini no neseniem ieraxtiem.
Bet vai mana dzīve palika vieglāka/labāka? Londonā, jā. Vai esmu sev piedevis, ka paļāvos šim spiedienam un padevos savos karjeras plānos? Nē. Un tas atgādina par šo brūci ar katru reizi, kad esmu spiests atkal un atkal to sev lāpīt.
Jā, mans stāts ir naudas un karjeras vadīts, bet es neesmu vienīgais, kurš ir/bija pakļauts šim nežēlīgajam spiedienam, ko dzirdam visapkārt. Spiedienam no mūsu pašu līdzgejiem un lesbietēm. ...tu esi ārā, tev ir paveicies ar radiem, draugiem, darbu. Forši. Man tiešām priex. Bet, lūdzu, beidz uzvesties kā mācītājs no kanceles sprediķojot, ka nākt ārā ir vienīgais labais variants.
Puikas un meitenes zaudē mājas, ģimenes, draugus un mīļotos (un saraksts nebeidzas te) tikai tāpēc, ka nespēj tikt galā ar šo spiedienu un ir spiesti maksāt par bara efekta sekām, jo redz - kāds tur nebeidz atkārtot: Ja tu neesi out, tu neesi vispār. NEVIENAM nedrīkst tikt uzspiests viedoklis, ka nākšana ārā ir vienīgais pareizais dzīves risinājums. NEVIENAM.
Nākšanai ārā jābūt kam brīvprātīgi izsaprastam, kas notiek pašsaprotami, nepiespiesti un nemudiāti. Tad, kad cilvēks ir tam gatavs morāli, garīgi un arī fiziski. Bet tik ilgi kamēr būs kaut viens stāsts, ko es atcerēšos šai gadījumā negatīvi, tas būs viens stāsts vairāk kā vajag, lai es nepaliktu kluss, kad kāds atkal iesāks ar: "ja tu neesi ārā, tu...".
P.S. Happy (nokavētu) Coming Out day!
Jā, pietrūka vēl tikai pieminēt kā argumentu ķirurgu maskās tērptos Maskavas izrēķināšanās dalībniekus, lai doma par iznākšanu no skapja atkristu daudzu cilvēku prātos ja ne uz pašu zemāko plauktu, tad - priekšpēdējo noteikti...
AtbildētDzēstTaču raksts ļoti...!!! Patiess, pirmām kārtām pret sevi un tātad - pret visiem!
Ir patīkami ko tādu lasīt!!!
Labs raksts un domu gājiens.. tieši tā, kā domāju es.. jo vēl ar vien ir darba vietas, kur juridiski esi pasargāts pret diskrimināciju, bet morāli tevi ēdīs, un daris visu, lai tu aizietu...
AtbildētDzēstun patiešām ir jādomā kad nākt ārā, un kam nākt ārā..
nesen lasīju vienu pētijumu, kura tika uzsvērts, ka Ņujorkā ar vien vairak palielinās jaunu cilvēku - homoseksuālu - bezpajumtnieku skaits, jo nākot atklātibā, vecāki viņus padzen, viņi dodas labākas dzives meklējumos uz metropoli, bet ne jau visiem tur ir darbs, un nodrošināta dzīve.. skarbi... tāpēc ir jādomā, kad tas ir darāms, un nedrīkst uzspiest :)
u.
Wow, paldies par rakstu! Izlasot mēģināju mazliet paanalizēt, ko un kā tad daru pati. Esmu out, arī ne visiem un visur, bet esmu. Un viennozīmīgi piekrītu, ka tas jādara, kad pats jūties tam gatavs, un izgrūst nevienu nedrīkst. Taču lielās līnijās domāju, ka no skapja ārā ir jānāk. Vislabāk pilnīgi visiem, lai nākotnē tādos skapjos vairs nemaz nebūtu jākāpj iekšā. Tāpēc man grūti sagremot tos(kaut cenšos respektēt arī tādus viedokļus), kas principiāli saka, ka nekad to nedarīs, un labāk visu mūžu slēpjas un lavierē starp patiesībām un meliem.(Un es runāju primāri par Latviju, nevis vietām, kur par to var arī atvadīties no dzīvības) Un lielai daļai šo cilvēku, un arī to, kas it kā gribētu iznākt, bet nevar saņemties, ļoti noder iedrošinājums. Ne sprediķis, un noteikti ne piespiešana, noniecināšana vai izgrūšana, bet aicinājums gan. Jo varbūt tā pasaulīte jau ir tik ļoti noslēgusies bailēs, ka grūti pašam ieraudzīt, ka var būt arī citādi un nebūs sliktāk. Tāpēc es turpināšu iedrošināt. Bet ja nu mans prāts kādreiz aptumšojas un es sāku to darīt sprediķojot, atgādiniet par šo rakstu, lūdzu.
AtbildētDzēstEs gan esmu skapī un nemaz nedomāju nākt ārā, un neteiktu, ka justos slikti :)
AtbildētDzēst