Viņš uzradās no zilās tāles kā atskaņa no pagātnes. Kopīgas pagātnes. Mūsu ceļi pārklājās kādā brīdī krietnas nodaļas atpakaļ. Tā bija tā nodaļa par 2iem puikām, sidru, dejošanu Pulkvedī un skūpstīšanos vārtrūmēs pa ceļam uz mājām, kas beidzās pēkšņi un klusi, kad abi vienkārši aizgājām katrs uz savu pusi neatskatoties, pēc kopīga ceļojuma.
Es pat īsti neesmu ticis skaidrībā, kas toreiz notika un kāpēc tā nodaļa tika pāršķirta tik ātri? Iespējams, mēs nebijām pietiekami pieauguši, jo abi uzvedāmies kā bērni, tā sāpinot viens otru. Varbūt kāds no mums sāpināja otru vairāk? Tā nodaļa vienmēr šķitusi kā tā, kuru šausmenēs neviens negrib vērt vaļā, jo baidās atkal ko izlaist ārā. Tik tā atšķirība tajā, ka manā skatījumā tā laikam sevī slēpj nožēlu par savu jūtu izrādīšanu ātrāk, spēcīgāk, nenogaidot. ...un tās atkārtota atšķiršana būs vienkārši sāpīgs atgādinājums par notikušo. Lai nu kā, nodaļa bija aizvērta un dzīve gāja uz priekšu, līdz brīdim, kad jaunajā nodaļā, viņš atgriezās scenārijā.
Mana luga nav savādāka - viss notika nejauši: saskrējāmies lielveikalā. Un viņš aizrunājās. Minēja arī ko par nožēlu un neizmantotajām iespējām. Filmās tās ir ainas, kad tev vienkārši būtu jāriteņo grozs blakus ailē un prom. Neatskatoties. Bet tu neesi filmā, un pieklājīgi uzturi sarunu. Pat apmainies numuriem un piekrīti kādreiz iedzert tēju. Nu ir viņam tas jaukais smaids... Arī atbildi pāris textus telefonā, kas seko tuvākajās dienās. ...jauki ir dzirdēt, ka viņš mani atceras un sakās esam tagad pieaudzis. ...jeb citiem vārdiem sakot: viņš tagad ir vecāks, viens, grib ko vairāk savā dzīvē un ieraugot mani, atcerējies kāds muļķis bijis un par visām iespējām, ko palaidis garām.
Gandrīz vai tik vienkārši - bums - "Sveiki un veram to nodaļu atkal vaļā, jo arī es esmu viens un vientuļš. ...un tai pat pilsētā. Nu tur nav citu iespēju!" ...apstulbu.
Laikam esmu pilnīgi saspiedis galvu kādā no iepriekšējām nodaļām, jo tā vietā, lai lēkātu aiz prieka uz vienas kājas, vienīgais, kas manā galvā rosās, ir jautājums: vai viss tas ir tiešām manis dēļ - jo esmu es, jeb tikai man kā jebkuram, jo sanāca būt vienam un arī vientuļam tajā vietā un tajā laikā?
Vai tik slikti ir gribēt, lai tas ir manis paša dēļ? Vai varbūt nav vērts domāt un vienkārši jālec tai visā iekšā ar naivu cerību, ka šoreiz viss vienkārši izdosies pats no sevis, jo arī tev tomēr negribas palikt vienam ziemas garojas vakaros?
...pamatīgi gribas piedauzīt to, kas raxta manu scenāriju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru