Izklausās naivi, bet tās ir rindiņas, ko saņēmu epastā nu jau kādu laiciņu atpakaļ, kad savu kladi piepildīju ar sāpju pilniem un raudulīgiem nakts ieraxtiem. Tas laiks ir pagājis. Ne aizmirsts, bet pagājis. Un nu pienācis mans laiks pateikt arī jums visiem, kas atbalstīja ar komentu vai epastu - paldies! Ir laiki, kad apziņa - neesi viens, ir tiešām nepieciešama. ...paldies.
Bet atpakaļ pie tēmas. Grūtākais ir iesākt. Viss nāks. Baltā papīra lapa pildās ar katru minūti. Un tu nesaproti kāpēc to neesi darījis līdz šim. Tu raxti visu, neliekuļojot, jo neviens cits jau to neredzēs. Punkts. Tas, šķiet, ir viss. Un tad tu sāc lasīt... Tas dīvainākais ir, ka tai brīdī, kad tie iegūst teikumu formu, tu beidzot apzinies, ka sapņi tiešām ir tevī un aizspriedumi sāk zaudēt jēgu, kad tie parādās burtos uz papīra. ...vai pēc kā tāda tu tiešām vēl vari laipot pa labi un kreisi? Tam vairs nav laika. Man ir beidozt vajadzīgs laiks sev un maniem sapņiem. Es zinu, ko es gribu. Visu laiku esmu zinājis, bet vienkārši neesmu sev pietiekami noticējis.
...šo stāstu, jo domāju, ka es neesmu vienīgais, kurš nonācis "vērtību krīzē". Varbūt tev arī tas palīdz sakārtot skatu uz pavari.
Man pašlaik arī ir tāds kā vērtību krīzes brīdis... Tu nezini neko - ne to, kas tu esi, ne to vai dzīvei vispār ir jēga un to, kur likt savu fizisko ķermeni... Bet kā tumsā dzīvot var? Dzīvot var, ja sirds par otru sauli top! ;)
AtbildētDzēst