Bēdīga nots

Drukāju un dzēšu. Sviežu datoru prom gultā. Un atkal to ņemu klēpī, lai drukātu. ...un atkal dzēšu, jo galvā kārtējais domu murskulis un ārā aiz loga kārtējā diena, kad saulītes nepietiekami. Viss ir kā karuselī ar saviem ups & downs.



Ir palicis nedaudz ap mēneša, kad atdošu savas dzīvokļa atslēgas, paspiedīšu roku kolēģiem un pasperšu soli uz priekšu brīvajam kritienam. ...vai bez ierunām padošos un pieteikšos operācijai, no kuras esmu tā centies atteikties visu šo laiku. Esmu pats sev noteicis deadline un tagad tikai gaidu, bezmērķīgi cerēdams uz kādu zīmi. ...fuck, esmu nokāris rokas un jūtos noguris. Fakinās sāpes ar 6 stundu intervāliem ir pārņēmušas domas un lai kādi būtu uz papīra saraxtītie dzīves mērķi vai plāni, es vienkārši jūtos noguris no tā visa.

Es neprotu izrunāties. Es protu pieraxtīt. ...un klausīties. Ha ha, jā - drausmīgs randiņu materiāls, bet tagad ne randiņi prātā. Kā pateikt tiem pāris draugiem, kuri man ir, ka arī man beidzot ir vajadzīga palīdzība? Es vairs nevaru klausīties viņu ķibelēs vai atgadījumos un man jau krietnu laiku ir pilnīgi nekaunīgi vienalga, kas notiek viņu dzīvēs. Tas dīvainākais ir, ka es pat negribu izrunāties. Man nevajag kādam izstāstīt kā man iet. Man vienkārši vajag apziņu, ka neesmu viens. ...un varbūt pareizo padomu, kurš pateikts pārliecinošā tonī ar rokas mājienu un pareizo sejas izteiksmi - dari tā!

Katrs nejauši satiktais vai pazīstamais, kuram nav slinkums, dalās domās un ieteikumos. ...uzskatot to gandrīz par pilsoņa pienākumu. No sākuma es centos ieteikumus vētīt, cerībā atrast graudus pelavās. Bet tu cilvēks piekūsti informācijas plašumos. Nu viss tas krīt caur pirkstiem kā pelavas, pat neskatoties. Vienīgais, kas man ir prātā - kā viņu, daudz neaizvainojot, pasūtīt 3 mājas tālāk?

Saka - laiks visu noliks vietās, sāpes pierims un aizmirsīsies. Un jup, esmu vislabākais piemērs šim teicienam, bet ir tik sasodīti grūti gaidīt vai atrast spēku kārtējai cīņai...

Laiks iedzer kārtējo tableti...