Praids un es

Visi, kuriem nav bijis slinkums, izsakās un jau paspējuši izteikties par praidu, kura pieteikums ir iesniegts apstiprināšanai nu jau krietnu laiku atpakaļ. Lai nu kādi katram argumenti, spalvu spodrināšanas iemesli vai vēlme iegūt ētera laiku, skaidrs ir viens - praids notiks. Fakts un punkts. Varam spekulēt kādā kārtībā notikumu puzzle savienosies šoreiz (tiesa, dome, vietas īpašnieku plāni, policija, utt.), bet lielas nozīmes tam nav - paskatoties uz kalendāru - kaut kas jau ir jādara tai vasaras daļā, lai ziņās aizpildītu aktuālo tematu sadaļu.


Un te nu es nonāku pie jautājuma, kurš galvā uzpeld atkal un atkal ar lielākiem vai mazākiem laika intervāliem - kas būtu mana motivācija (vai kādai būtu jābūt manai motivācijai) piedalīties praidā, šādi papildinot dalībnieku rindas vismaz ar + 1 statistikas vienību?

Gejs vai viņiem draudzīga persona - ķeksīts; vēlme sabiedrībai pierādīt, ka cilvēki ar varavīksni eksistē arī Latvijā - ķeksīts; vēlme sabiedrībai norādīt uz ikviena cilvēka tiesībām un cilvēcīgu vēlmi tās pielietot - atkal ķeksīts. Un tā tālāk. Droši, ka beigās savāktos krietns daudzums ar ķeksīšiem, kuri izvirzīti kā praida pamatošanas iemesli. Tad kur ir problēma? Kāpēc es neesmu pacilātā garā, gaidot kuru nu tur attiecīgo datumu ar jau laikus gludinātu kreklu un no skapja izvilktu, un pa rokai noliktu, karogu?

Pēc ilgām domām (un tici man - man bija laiks) esmu nonācis pie teorijas/jautājuma, kuras ticamību gribu izlikt arī tavai ievērtēšanai. Tā sakot - izlasi, apsmadzeņo un pasaki - vai tas ir pamatots iemesls vai tikai manas atrunas, lai nevajadzētu to kreklu gludināt.

Iepazīsties - es esmu homo-latvietis (mutācija no homo sapiens, bet nu uz tā paša zara sēdošs) - nedaudz garlaicīgs, nedaudz apātīgs, miera mika, kuram nepatīk lielas ķildas un viņš dzīvi grib pavadīt salīdzinoši mierā, uzskatot, ka konfliktus vislabāk atrisināt ar saprātīgu kompromisu, tā ietaupot laiku un enerģiju kā asiņaini karot līdz pēdējam karavīram. Jā ir vajadzīgi piedzīvojumi, neliels azartiņš, utt, bet normas robežās un dienas beigās sava gultiņa tomēr ir mīļāka.

Jup, mani pamatīgi nokaitina ikdienā dzirdētie izteicieni par gejiem un viņu "novirzēm", par pilsētas kaunu, ja tajā notiek praids un nebeidzamo mazo bērnu psihes pieminēšanu, kurai nu es esmu lielākais drauds tūlīt pēc kariesa, bet es arī saprotu, ka liela daļa tajā ir tikai šovs, kuram jāiet uz priekšu. Tai pat laikā es zinu, ka izglītotai sabiedrībai pilsētā ir gandrīz kā nospļauties, ka es esmu + 1 puisim kādā sabiedrīgā pasākumā, es arī zinu, ka lielai daļai no tās pašas sabiedrības ir pazīstams vismaz kāds gejs (un ja ne personīgi draugos, tad darbā vai paziņu vidū), tāpat es zinu, ka lielākā daļa no viņiem pamazām saprot - viņu bērni īstenībā ir tie, kuri uz to visu skatās daudz veselīgāk kā viņi paši - nets, tv seriāli un mūzika viņiem ir daudz pieejamāka un ikdienišķāka lieta kā vecākiem - un lai kā tu gribētu - izcenzēt geju no tā visa ir neiespējami.

To visu savelkot kopā man galvā nezūd jautājums - kāpēc bullis ir jātracina ar sarkanu lakatu? Vai tiešām labāks efekts nebūtu panākams ar labu un mierīgu taktiku? Olga Veidiņa var būt aprobežota un augstāk-apraxtītai sabiedrībai nepiederoša Rīgas domes ierēdne, bet varbūt ir vērts padomāt un viņas teikto izmantot savā labā? (ko un kā tante teica - lasi te)

Es gribu uzsvērt, ka ne mazākā mērā nenoniecinu esošo plānotāju, organizētāju un atbalstītāju domas, idejas, ieceres, utt. Es vienkārši esmu Nezinīts no Mēness pilsētas, kurš uzdod jautājumus, kurus apsmadzeņojis savā mazajā galviņā, jo neredz to pamatojumu vai vienkārši nezin kas un kā.

Jā, tas ko es gribu jautāt ir - vai tiešām ir vajadzīgs skaļš un bravūrīgs gājiens pa pilsētas centru, kuram katru gadu ir acīmredzamas grūtības savākt līdzgājējus, pamatīgi sakaitinot ne tikai izpildvaru, karstasinīgos kakmaisiņotājus un autobraucejus, kā arī dot labu iemeslu mēdijiem atspoguļot to visu no visām 4 debespusēm? Un ko tas dos? Vienu dienu mēdiju laika? Nu labi, 3, ja izpildvaras pārstāvji izdomās, ka ir labāki par likumu un dos iespēju Mozaīkai paviesoties kādā no tiesām, pierādot pretējo. Bet vai sabiedrībai tas ko dos? Tiešām? Vai tādējādi man (un tas nekas, ka es nepiedalos, jo viņi jau pārstāv mani kā geju tik un tā) netiek uzlikts zīmogs kā karojošajam homo, kuram jābūt savādākam, jo šajā vienā dienā gadā IR jāizmanto manas tiesības un jāiet ar karogu pa pilsētu visiem stāstot, ka esmu gejs?

Es negribu zīmogu. Es negribu izcelties. Bet es gribu savas tiesības un es gribu respektu likuma priekšā. Bet tad atkal - nu sit ar slapju lupatu, bet nesaprotu - vai satrakots bullis tev dos respektu, kad ar nodomu vicini to sarkano lakatu viņam tieši acu priekšā?

Un par kādu sabiedrību mēs runājam - vai to, kas visām iespējamām metodēm un iemesliem cenšas izvairīties no jebkādas saskarsmes ar šīm pāris dienām? To, kurai homo ir pazīstams, bet kura nespēj atrast atbildi kā to salikt sev kopā galvā ar nevēlēšanos būt par daļu konfliktā?

Tagad atpakaļ pie manas teorijas un Olgas. Vai viņas ieteiktais scenārijs īstenībā nebūtu daudz veselīgāks un mērķus sasniedzošāks kā gājiens pa pilsētas centru? Jup, saprotu, tante to domāja pavisam citā veidā - prom no acīm veidā, bet ja nu homo-latvietis ir stulba kaza un to paņem tiešā veidā? Tev ir atvēlēta teritorija, kurā tai laikā nav ieplānots mazu bērnu psihi traumējošs dejošanas pasākums. Zaļa teritorija. Jaukā dienā. Ar labu transporta piekļuvi, mazāku problēmu atrast vietu mašīnu nolikšanai, varbūt pat riteņu iespējamu pieslēgšanu sētai. Uzstādi vienu vai vairākas skatuves, lai visi kam nav slinkums dzied tautasdziesmas vai jaunākos hitus. Noteikti jābūt kādam smieklīgam pārītim transpersonu, kas to visu var novadīt labā gaisotnē (nu ir takš tas stereotips, ka viņiem/ām tas asinīs)? Atripini desu vāģīti vai saldējuma kiosku. Jā, noteikti uzcel pāris teltis, kurās varēsi vākt paraxtus jaunam likumam vai sniegt individuālas konsultācijas/izskaidrošanas par esošo likumdošanas projektu ierosinājumiem. Iezīmē laukumu un uzliec tīklu, lai katrs interesnts var ar savu roku pārbaudīt kā tas ir būt pretējā komandā pret uzvarēt noskaņotām lezbietēm. Utt, noteikti idejas nav tā problēma.

Tagad mans lielais jautājums - vai sabiedrība šādā pasākumā netiks vairāk informēta par homo miermīlīgajiem mērķiem un svarīgajām idejām, kuras tiek pasniegtas (un svarīgāk - izskaidrotas lielākai sabiedrības daļai, kas atnākusi jauki pavadīt laiku kopā ar saviem gejiem)? Vai ielūgums apmeklēt šādu pasākumu netiktu uztverts ar mazāk naidīgu attieksmi un vēlmi atrast aizbildinājumus? Vai pašiem homo tas nebūtu signāls kā hei - ar prātu un ideju mēs varam panākt savu labāk un ātrāk?

Es skaidri zinu, ka šādā pasākumā man būtu daudz vieglāk sevi motivēt piedalīties kā tam statistiski +1.

Redz tāda tā mana teorija un jautājumi par šo vienu dienu vasarā. Tas ko es gribu no tevis - apdomā un pasaki, ko domā tu? Varbūt es vienkārši esmu galīgi palaidis garām to lielo domu, kas zem gājiena centrā...