Izkāpjot no busa uzreiz ievēroju pretī pieturai pret sienu atstutējušos stāvu. Izturot to brīdi, kad viņa acis vertikāli pārskrien pāri manam auguma un atgriežas acu līmenī, ievēroju, ka uz sejas parādījies neķītrs smīniņš. Viņš nāk pretī un īsi sasveicināmies. Pavisam tuvu, burtiski aiz stūra, viņš nosaka un pagriežas uz to virzienu, kur pamāja ar galvu to sakot. Paspējis veikt savu ievērtēšanu, ieintriģēts sekoju. Nu ko padarīt, mani vienmēr uzbudinājis tas sportiskā tipa puisis sporta apģērbā. Un ja vēl ir arī hūdijs... :P
Krietni aizrautīgi sākām maigoties jau viņa kāpņutelpā, pat netikuši līdz dzīvoklim. Nu ir tur visā tai "nedaudz riskantajā" kaut kas aizraujošs. ...vai varbūt pie vainas tā ievērtēšanas radītā dzīvnieciskā iekāre? Slēdzot vaļā durvis dzirdama skaņa, kas saka - kāds skrāpējas pret durvīm. Nu gandrīz kā cenšoties izbēgt. Vietā, viņš uzbļauj nedaudz skarbi, bet tas laikam paliek nemanīts, jo kvekšķis sāk lēkāt aiz prieka un gaisu ostīdams iesmilkstas ik pa laikam, ar domu: o, forši - jauna kompānija. ...jēeee, forši (nēēēē), nodomāju.
Laiks atgādināt, ka zvēri ir jauki, bet tikai no attāluma. Nu ko padarīsi - esmu bērnībā laikam pietiekami ar tiem izdzīvojies. Pietika.
Turpinām maigoties turpat koridorā, suņukam apkārt smilkstot un lēkājot, cenšoties pievērst uzmanību. Bez panākumiem - mani vairāk interesē tas puisis, kurš tagad pret sienu mani piespiedis aizrautīgi skūpsta. Nu ko padarīsi, dzīvē nav taisnības. Bet melošu, ja teikšu, ka 4kājaina auditorija šai nodarbei piedeva papildus uzbudinājumu.
Ejam uz istabu, viņš nosaka paņemdams mani aiz rokas un vedot durvju virzienā. Ha, mēs ejam uz istabu, bet tu paliec te, ļauni nodomāju. (nu esmu es dažreiz bērns, ko padarīsi). Liels bija mans pārsteigums, kad viņš aiz mums durvis tā arī neaizvēra, ļaudams kvekšķim omulīgi izskraidīt guļamistabu un uzlekt uz gultas ar skatu viņa suņa sejā gandrīz kā - hei, nu tikai būs!
Neceremonējoties suns tika nogrūsts uz grīdas un gultā atkritām mēs. Drēbju nodabūšana nost no mums bija tikai sekunžu jautājums. Tās tika nosviestas uz grīdas, kā izrādās, par prieku kvekšķim, kas metās tās apošņāt, uz brīdi piemirsdams, ka viss svarīgais notiek gultā. Diemžēl drēbes viņu laikam neieinteresēja, par atvieglojumu man (ar acs kaktiņu sanāca uzmanīt vai viņam neienāk prātā ieķerties manā džemperī vai džinsus apskādēt - nu man ir līdz mājām kā jātiek, pareizi?).
Diemžēl, atzīdams drēbes par neinteresantām, viņa uzmanība atkal pievērsās mums gultā, kas nu jau bija krietnu soli tālāk kā pirms tam. Smilkstiens. Vēl viens. Tad vēl viens. Vietā (tiešām cerēju, ka tā ir citur dzīvoklī, nevis guļamistabā, diemžēl to tā arī neuzzināju, jo suns izlikās to nedzirdot), viņš nobļaujas, bet ne visai valdonīgi, cenšoties izlikties netraucēts.
Lai kā tu cilvēks gribētu koncentrēties tikai tam, kas notiek gultā, atskārsti, ka vairāk uzmanība ir pievērsta tam kvekšķim, prāta aizmugurē čekojot un klausoties viņa skaņās un cenšoties noteikt, kur viņš ir un vai viņam nav kas nerātns padomā.
Ja jautāsi man, viss, ko es varu atcerēties no sexa, ir: tas bija. Jeb pareizāk sakot: mana uzmanība diemžēl nebija sexā. ...tiešām žēl, jo puisis bija superizskatīgs un tagad cenšoties atcerēties - laikam spējīgs, bet tas suns uzmanību novērsa. Vai tiešām visiem nav skaidri zināms, ka zvēri un sex nepasē? Ja tev ir kvekšķis (arī kaķi, truši, eži vai jūrascūciņas ir tai pat kategorijā) un gribās sexu, vismaz aizver durvis, atstādams viņu otrā to pusē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru