Šis ieraxts būs par vienu no tēmām, kuru daudziem patīk aprunāt "kā būtu, ja būtu" pozīcijā, dodot savu spriedumu par iedomātām iespējām un savu morāles stingrumu vai vēlamo morāli. Jā, runa ir par neuzticību. Un šaušanu pa kreisi. Šaušanu pa kreisi, esot attiecībās.
Bet nē, es negrasos stāstīt par iespējamo kā būtu, ja būtu situāciju un arī par to, kas ir pareizi vai nē - mans ieraxts ir par vienu konkrētu stāstu un to, kā šo stāstu un tematu redzu es.
"Es esmu tik priecīgs, ka man ir tāds mīļākais kā tu." Tā - tas nu bija beidzot izteikts. Pagāja vairāk kā gads un šie vārdi, kurus mēs abi it kā ignorējām visu laiku, tika pateikti skaļi. Tie iznāca neapdomāti, mīlējoties, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Tos man veltīja puisis* ar kuru esmu kopā jau nedaudz virs gada. Ar KOPĀ es domāju - mēs satiekamies sexam. Atzīšos - kaislīgam un krietni baudāmam sexam, bet tikai sexam. Un jā, sanāk - es esmu viņa mīļākais.
Viņam ir puisis par kuru viņš pats reiz teica: "Kad esi kopā ar kādu tik ilgi kā mēs, lietas sapiņķerējas tik cieši, ka izšķirties vai ko mainīt ir vienkārši neiespējami. Mums ir labi kopā, mēs saprotam viens otru no pusvārda un visādi citādi dzīve ir perfekta, ...bet man vajag arī sexu, kas, diemžēl, mums abiem vairs nav." Jā, mums tiekoties pie viņa, kamēr viņa puisis strādā vai ir kārtējā komandējumā, es ievēroju, ka salokāmais bilžu rāmis uz naktsgaldiņa ir aizlocīts, mana glāze tiek rūpīgi notīrīta un nolikta atpakaļ skapī tikko esmu to iztukšojis un izlietotie prezervatīvi tiek saviesti atsevišķā iepirkumu maisā, kas tiek izsviests, pavadot mani.
Nav tā, ka mēs tiekamies katru brīvu brīdi. Dažreiz katru otru nedēļu, citreiz paiet pat mēnesis neko no viņa nedzirdot, bet citreiz īsziņas ar aicinājumu satikties ierodas vairākas reizes nedēļā. Nē, mēs neesam iemīlējušies vai apmāti ar īsziņu sūtīšanu par to kā pagājusi diena vai kas ēsts vakariņās. Mēs tiekamies, pasexojam un šķiramies, it kā nekas nebūtu noticis. Es neprasu, ko viņš dara, kur pavada laiku vai ko saka savam puisim, arī viņš "nebāž degunu" manā ikdienā. Es zinu viņa vārdu, bet neesmu pacenties noskaidrot uzvārdu. Un tas nav tāpēc, ka nebūtu bijušas iespējas - to vienkārši nevajag. No mana viedokļa skatoties - viņš ir sexa partneris, kurš zina, ko un kā es gribu un viss ārpus guļamistabas ir viņa darīšana.
Vai viņš man patīk? Viennozīmīgi - Jā, puisis (lietojot draudzenes žargonu) ir tiešām "cērtama eglīte". Vai esmu mēģinājis bīdīt ko vairāk kā tikai sexu? Atkal - jā, pašā sākumā mēģināju jautāt, urdīt, bet esmu nonācis pie secinājuma - viņa attiecības ir tikai viņa darīšana, mums ir sex. Labs sex. Un esmu sapratis, viņš nemeklē citu dvēseles partneri, viņš meklē sexu. Vai esmu mēģinājis viņam jautāt un it kā norādīt, ka atklātība ir labākā lieta? Jā, vienreiz. Tas bija toreiz, kad viņš par to samudžināšanos man stāstīja. Kopš tās reizes neesmu jautājis vai skāris šo tematu. Godīgi sakot - man toreiz palika kauns. Kauns par to, ka bāžu degunu viņa darīšanās. Es nezinu iemeslus un esošo situāciju - viss, ko tobrīd centos darīt bija iebāzt viņam galvā vispārpieņemtus stereotipus, kas valda sabiedrībā. Tobrīd es sapratu, ka varbūt ir situācijas, kur mums ar tiem nevajadzētu bāzties. Iespējams, ir situācijas un iemesli, kad labāk uz to visu skatīties kā: 3 cilvēki, kas ir apmierināti ar dzīvi. Katrs savā veidā, bet ir. Varbūt ja uz to skatītos šādi, mums apkārt nebūtu tik daudz vientuļu un/vai nelaimīgu puišu.
*jā, tas pats, kur VIŅŠ nesenajā Kā tu zini, ka...?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru