Tā nu ir sanācis, ka tu zini pāris no maniem dziļākajiem noslēpumiem. Pāris no tiem, par kuriem es vienkārši nevaru runāt, jo vārdi iesprūst kaklā un īstenībā - izdzirdēt tos būtu kā sastapties ar saviem sliktākajiem murgiem, jo tad es droši vien apjaustu, ka tā tomēr ir īstenība. Nē, es nekaunos no darītā, piedzīvotā vai izsāpētā. Tas, kas mani baida ir - apziņa, ka tas viss ir noticis īstenībā. Dažreiz bezmērķīgi maldoties pa klades iepriekšējām lapām esmu pieķēris sevi gandrīz vai izbrīnoties - kas tik nav noticis, kas tik nav piedzīvots! Ir lietas, kas atstājušas priecīgas atmiņas un lasot atkal raisa smaidu, bet citas - neaizmirstamas rētas, kuras ikdienā ir piesegusi pamatīga noslēgšanās meikapa kārta. Diemžēl, runāšana par tām, tās uzplēš un kā nebeidzamajā stāstā - esmu spiests tās atkal un atkal izdzīvot. ...katreiz netiek vaļā no domām prātā - domājot un fantazējot par iespējamiem iznākumiem un "ja vien...".
Jau kuro reizi esmu stāstījis par Viņu. Jup, lai kā es censtos aizbēgt, viņš atgriežas manās domās. ...un nesenais ieraxts par Adeles Someone Like You bija labs piemērs. Vai es jau teicu, ka saņēmos un esmu izdzēsis viņa numuru no sava telefona? Tūlīt sekos arī Adeles Someone Like You no dziesmu bibliotēkas. Vien pēdējais ieraxts par to, jo tikai pagāšnedēļ redzēju šo super video, kas nu oficiāli dziesmai izveidots.
...un neviļšus esmu uzdūries arī krietni labām coverversijām smuku indivīdu izpildījumā vai vienkārši super izpildījumā. Gribējās padalīties ar tiem. Pēdējoreiz. ...jo sasodīti saprotu - man ir jāiet uz priekšu un jāpāršķir šī nolādēti ievilkusies lapa.
Laiks dziedē visas rētas..:p
AtbildētDzēstes teiktu, ka nedziedē gan... :P to visu mazpamazām parokam zem ikdienas kārtas un tas ar laiku paliek mazsvarīgāks kā pati ikdiena, bet nekad nesvarīgs! Manā gadījumā: šad tad paroku, pakasu šo ikdienas "kultūrslānīša" kārtiņu plānāku, lai bik sajustu to vieglo vibrāciju, ko tā rada! Patiesībā tā sajūta ir tik pilnīga, ka man tā ir pat nepieciešama (laikam jau jocīgi, ne?)
AtbildētDzēst..no kaut kā pilībā atteikties vai norobežoties, manuprāt, nav tā pareizāka izeja, bet, kats jau redz labāk kā, kas darāms! :)
..lai jau nu sokas!
Lieliska dziesma... (mm)
AtbildētDzēstto Dust
AtbildētDzēstDziedē gan, ja vien pats nevelc sev to visu līdzi, speciāli sevi sāpinot, neredzu jēgu kāpēc tas būtu jādara, kāpēc jādzīvo pagātnē? Nekas nav mūžīgs, par laimi vai diemžēl, kā labais tā arī sliktais :P
Izlasīju rakstu un jau gribēju pilnā balsī sākt iebilst, taču Dust to jau paspēja... Taisnība liela, ka nekas netiek dziedēts, vien noklust, nogulsnējas... Pienāk vakars, pienāk brīdis, kad paliec viens un visas atmiņas atgriežas. Atgriežas, ar vēl lielāku skaudrumu. Ar apziņu, ka tas ir kas bijis, neatgriežams... Neatkārtojams.
AtbildētDzēstJā, ir jāiet tālāk - tas tiesa! Un jācenšas paņemt no bijušā līdzi labais, gaišais, mīļais... Taču - cik tas ir grūti........
Paldies par dziesmu, paldies par ierosmi aizdomāties !!!
Un veiksmi Tev Tavā ceļā !!!
atbilde express
AtbildētDzēstNemāni sevi. Nedziedē. Jā, bijušais var zaudēt savu nozīmi esošā priekšā, bet tas nekur nepazūd. Piekrītu, ka pagātnes nolikšana acu priekšā uz plaukta nekam neder, tā nav dzīve, taču attieksme " kas bijis, izbijis..." cilvēku padara nejūtīgu, aukstu un bez emocijām... Ļoti ceru, ka neaizvainoju, tas nav attiecināms personiski!