Tev nekad nav bijis brīdis, kad saskrienies ar kādu, kuru neierindosi augstākā grupā kā - paziņas, un tad nezini kā tikt galā ar "tradicionālajiem" jautājumiem? Man ir. Līdz šīm nebiju par to īsti domājis, jo laikam ne tik bieži saskrējos ar tādiem, bet pavisam nesen sanāca. Un sanāca pavadīt tādā kompānijā krietnu laika sprīdi. Un neizpalika arī - nu, kā dzīvo - sieva? Bērni?
Ja zināms, ka briti sarunu iesāk par laiku un amerikāņi vienmēr feiki interesējas par to kā tev iet, tad latvieši tā vietā izmanto apjautāšanos par ģimenes dzīvi vai ceļošanu. ...nu vismaz manā pieredzē. Ja par ceļošanas jautājumu galvu nelauzu, tad par to ģimenes dzīvi, man nekad nav skaidrs kā īsti to kārti apspēlēt.
Mana dilemma - tu esi spiests pavadīt noteiktu laiku ar cilvēkiem, kuri nav nekas vairāk kā paziņas, bet tai pat laikā - tu arī nevari izlikties, ka viņus nepazīsti un vientulībā pavadīt minēto laiku. Nu esmu es pieklājīgi audzināts, ko padarīt... Viņi, saprotamu iemeslu dēļ (atceries - ir tikai paziņas), nezin, ka esmu gejs. Vai visādi citādi - nezin, neko daudz par manu dzīvi, jo mūsu ceļi sastopas tikai garāmejot. Un tur rodas tā sāpīga nots - cik daudz stāstīt, cik daudz vienkārši pieklusēt un izmest pieklājības, jo iespēja, ka drīzumā satiksieties atkal ir tuva nullei?
Jup, kārtējā no - tu pārāk daudz domā, situācijām. Bet tā ir un nekur nepazūd.
Redzi, ja man būtu partneris vai kas stabils, tad būtu jēga stāstīt ko vairāk, pareizi? Nu ar domu - nav jau problēma no tā skapja atkal un atkal nākt ārā, ja tam ir jēga. Bet vai ir - "gandrīz garāmgājējiem"? Un tad tu samierinies ar atbildi - pagaidām tā nav prioritāte; neprecējies, bez bērniem un kredītiem; izbaudu brīvību vienatnē, utt. ...bet iekšēji kaut kas tomēr nedod mieru.
...tai pat laikā - skaidri apzinos, ka nevēlos pārāk daudz ļaut uzdot jautājumus par manu dzīvi, kas ir neizbēgama sarunas daļa scenārijam:
- un kā ģimenes dzīve: sieva? Bērni?
- ...nu es esmu gejs. Pagaidām viens drāžos cauri dzīvei un par bērniem, zināmu apstākļu dēļ, īpaši neiespringstu.
- gejs? Tiešām?, kas seko pavisam dīvaini savilktai sejas izteiksmei un veselam lērumam papildus jautājumu par geju tēmu. Vai vēl trakāk - pārdomām par to kā viņš/viņa attiecas pret šo tēmu. Nu labi, es necentīšos paredzēt atbildi un reakciju, bet neticu, ka tā būtu daudz savādāka tai, ko minēju.
Vai tiešām varētu būt kauns par to, ka esmu viens? Kauns, ka nevaru vērtīgi piedalīties šai "mērīšanās ar gailīšiem" sarunā attiecību jomā?
Šķiet pat, ja esmu ticis pāri tam brīdim, kad pateikt - es esmu gejs, neprasa sirdsdropes, atzīt, ka esmu gejs un viens, mute neveras. ...perfekts piemērs geju stereotipam: gejs un viens. ...bet man tā negribas būt perfektam piemēram. Vismaz ne šādam stereotipam.
Nu re, palēnām pats arī esmu nonācis pie atbildes - kamēr nebūs pārmaiņu statusā, laikam nebūs īsti iemesla neapspiest to lāpu krūtīs. Bet sajūta tik un tā sūdīga. :(
P.S. varbūt te ir iemaldījies kāds, kuram kabatā cits, labāks, ieteikums, padoms, pieredze uz priekšdienām?
manuprāt kļūdains stereotips ir uzskatīt, ka būt vienam nozīmē, ka tas ir slikti! :) Dzīvot ar kādu kopā pat, ja īsti neštimmē, tas lūk ir savdabīgi!
AtbildētDzēstBūt vienam daudzkārt nozīmē būt daudz patiesākam un daudz siprākam, ne visi to ir spējīgi!
... lai gan no manis jau dižs padomdevējs nesanāks.. :D mani vistuvākie un, jāsaka, arī vienīgie draugi, ir ar sievām un bērniem un šadi jautājumi netiek cilāti, viņi zina, kas ir kas.. :)
Pats sev es patīku tāds kāds esmu... protams ar savam raksturam līdzīgu cilvēku es nesadzīvotu pat dienu.. :D
Būt vienam ir slikti tikai tādā gadījumā, ja tev pašam tas liekas slikti. Un cilvēkiem, kuri tev nav svarīgi, atklāti stāstīt visu, arī nav vajadzīgs. Un nav arī pienākums atbildēt uz visiem jautājumiem. Kautvai atbildi ar pretjautājumu :P Lielākajai daļai tāpat vairāk patīk stāstīt par sevi nekā klausīties par citiem :D
AtbildētDzēst..ā, piemirsu pateikt: man dziļi nospļauties, ko kāds par mani varētu padomāt vai pateikt.. :D :D :D
AtbildētDzēstdillema nav tik daudz par to, ko padomās, kā: 1) ir pieklājīgi jānosit laika sprīdis, kuru esi spiests pavadīt ar kādu (mazsvarīgu tavā dzīvē, bet tik un tā - cilvēku), kurš uzdod tiešus jautājumus; 2) lai arī nav ko īsti slēpt, negribās stāstīt visu dzīvi vai iemeslus svešiniekam, BET tai pat laikā rodas sūdīga sajūta izvairoties no atbildes vai melojot, jo pats jūtos sūdīgi pēc tam. un tam visam pa virsu - paša radīts stereotips galvā, ka visiem šķiet: geji ir vieni. Nu jā...
AtbildētDzēst