Bijušie...

Mans bijušais iebrauc pilsētā...

Jup, ir daži puiši, ko varu saukt par bijušajiem. Kas īpašs ar šo? Pārsteidzošā kārtā esmu saglabājis viņa kontaktus. Esmu jau stāstījis par savu "ejot uz priekšu, dedzini visus tiltus aiz muguras" ideju, bet kaut kāpēc šo esmu atstājis ar saiti draugos. Nu jā, un tagad šis iedomājis ierasties pilsētā uz pāris dienām - un ierosināja satikties pie kafijas tases. Pareizāk gan būtu teikt: ierosināja satikties pie kafijas vai kā intīmāka...

Esmu viņu jau pieminējis iepriekš: šis ir tas, kura draugiem es šķitu iedomīgs un kuram draugu viedoklis bija svarīgāks par cenšanos iedziļināties... Tagad atskatoties atmiņās, nereti ar viņu un viņa draugiem kopā esot, es jutos kā tāda sasodīta trofeja, ko vajadzēja iegūt un visiem atrādīt un no kura sagaidīja rīkoties kā visi. ...bet tai pat laikā, pats esmu vainīgs - nebija iekšu, lai to pārtrauktu, kad bija īstais laiks to darīt. ...un tā tas ievilkās.

Puisis izglītots un ar humoriņu. Labs sarunu partneris. Ar plašu paziņu loku. Tagad regulāri apsveic mani uz dzimšanas dienām draugos. ...jau ilgāku laiku dzīvo ārzemēs un izdomājis iebraukt pilsētā uz pāris dienām.

Kāda velna pēc es esmu viņa kontaktus saglabājis?

Pieklājīgs būdams, piekritu satikties uz tasi kafijas. Tikai uz tasi kafijas un bez kādiem konkrētiem datumiem - ar ideju, būsi te, redzēsim kā sanāks. ...bet tagad, kad tās dienas (viņam esot pilsētā) ir klāt - es jūtu, ka negribu to lapu savā kladē atkal atšķirt. Piedāvādams satikties uz kafiju "vai ko intīmāku", redzu, viņš nav daudz mainījies. ...man gribējās cerēt, ka es esmu. Tomēr tagad ar šīm pārdomām esmu turpat, kur tos gadus atpakaļ, kad tu skaidri saproti - viss ir cauri, bet paliec kopā, jo... esi pieradis, tā ir vieglāk, u.c. Laikam tomēr neesmu nemaz tik daudz mainījies savā izlēmībā.

Labi, es atradīšu iemeslu nesatikties šoreiz, bet kā būs tai brīdī, kad viņš izdomās braukt atpakaļ un mums būs jādalās vienā pilsētā? Varbūt ir vērts atstāt tās raizes tai dienai nākotnē un tagad dzīvot šodienai?