Par prieciņiem runājot - pēdējo dienu spēcīgās saulītes iespaidā esmu tā sapriecājies par tās dāvāto siltumu, ka pārvelkoties atpakaļ no dakteriem, tā vien nevaru sagaidīt kad aizvēršu durvis un tikšu ārā no drēbēm. Visām. Un neviltotā atklāsmē stāstu: nekas nevar būt labāks kā atkrist saules piepildītā gultā, iesilt un ļauties rokām sevi apskaut mīlīgos pieskārienos. Nu labi, droši, ka labāk būtu, ja kāds cits to mīlīgi darītu manis paša vietā, bet esot vienam - next best thing.
...savā ziņā "mans lauva" bija tas, kurš lika paskatīties uz pieskārienu no jauna. Un es nedomāju tikai seksuālā ziņā. Jā, mums tas bija pilnīgi sexuālā un iekāres ziņā, bet pieskāriens ir un paliek pieskāriens. ...viņš kļuva nevaldāms, kad rokām pievienojās arī lūpas, bet te es jau novirzos no tēmas. Pat nemasējot vai nespiežot - mīļš pieskāriens relaxē un atbrīvo. Tu it kā paņem daļu visa negatīvā un dalītas sāpes vai negatīvais jau ir uz pusi mazāks.
...cik tomēr tipiski: neviens neiedomājās, ka zāļu devas jāiedala arī naktij. bet sāpes nebija īsti informētas, ka naktī jāguļ... :D
AtbildētDzēstDrīskt uzzināt kas ar tevi ir noticis? Baigi uztraucos par tevi! ;)
AtbildētDzēstHa ha, nav jāuztraucas, viss būs labi.
AtbildētDzēst...radiologs saraxtīja 2 lapas datortomogrāfijas slēdzienā, bet vienkāršo cilvēku valodā - mugurkaula diski sadumpojušies un sadomājuši spiest uz galveniem nerviem, kuriem tas īsti nepatīk un rezultātā es esmu sāpēs... Garam būt dzīve nav vienkārša.
Pieskãrieni un glãsti izraisa iekšêjus biokimiskus procesus, jeb reakcijas, kas ražo îpašus laimes hormonus. Tã ir sava veida palîdzîba organismam. Reãli strãdã.
AtbildētDzēst