Bet ir tik daudz par ko gribētu kārtīgi izraudāties. Par muguru un lēno progresu, par ikdienu, par vecākiem, kas sākuši mudināt pamest virtuvi, par vientulību, par sapņiem, kuriem nesaņemos, par vientulību, par lauvu, par, par, par... Vienkārši izraudāties, jo šķiet, ka vajadzētu. Nu labi, par lauvu varbūt nav ko raudāt, bet ja jau raudātu, tad pie viena - apjomam.
Bet tu man nepārstāj teikt - lieli puikas neraud. Viņi neraud. ...vai asaras tur ko varēs palīdzēt? Vismaz kādā no uzskaitītās garās listes? Nē. Tās nepārliecinās vecākus, jo dziļi sevī zini - viņiem iespējams taisnība; pats apzinies, ka esi viduvējs konditors; muguru pats esi sadirsis un vientuļš esi, jo pārāk pieķeries vienkāršiem garāmgājējiem un saviem sapņiem. Oh, par sapņiem labāk nav pat vērts runāt, jo tie ir tikai sapņi. Un neviens cits tur nav pie vainas - pats. Pats. Pats.
Bet asaras nenāk. ...varbūt tas viss īstenībā nemaz nav manu asaru vērts?
Tas, ka lieli puikas neraud, ir bullshits... Un kā vēl... Tikai stiprākie to spēj atzīt.
AtbildētDzēstAsaras atvieglo sirdi un tam, ka lielie puikas neraud - nepiekrītu! Raud visi, tiki pārsvarā to slēpj, jo ir pieņemts domāt, ka tā ir vājuma pazīme... Muļķības! Asaras nomazgā domas un ļauj aizplūst tam smagumam, kas nospiež....
AtbildētDzēstBet izvēles...... Izvēles ir tikai un vienīgi no Tevis paša atkarīgas. Lai veicas ar sevis sakārtošanu un veseļojies !!!
Tici - ir pavasaris un pavasarī viss sakārtojas... !!!