Kā jau minēju iepriekš, šos ieraxtus veicu krietnu laiku atpakaļ. Toreiz man bija nepieciešams ar kādu visus šos notikumus izrunāt un papīrs nekad nerunā pretī stulbības, nenosoda tevi vai nepārmet tev. Man ir sajūta, ka tagad varu tos atvērt arī citu izlasīšanai.
====
Man tāds priex, ka piekriti satikties, viņš saka. Es tiešām gribēju atvainoties tā personīgāk - aci pret aci... Mums tiešām nesmuki toreiz sanāca. Un tur nu es esmu. Pareizāk būtu teikt - mēs esam: pie galdiņa kāda bāra stūrī. Viens otram pretī, spēlējoties ar savām glāzēm un cenšoties noslēpt abpusēju nervozitāti... Ir pagājušas 6 dienas un mani analīžu rezultāti vēl nav zināmi.
Pāris dienas atpakaļ telefons novibrēja un īssziņa bikli jautāja kā man iet. Atbildēju, ka nedēļa bijusi krietni grūta tieši psiholoģiskā ziņā un testu rezultātu gaidīšana to visu tikai pavairo. Ziņa, pēc ziņas un uz manu atrunu, ka nez vai viņš ir tas pareizais cilvēks, kas man var palīdzēt ar padomu, saņēmu aicinājumu atnākt uz kafiju vai ko stiprāku un pārliecināties, ka viņš ir kas vairāk kā tikai sasodīti labs ķermenis gultā. Jup, nu jau būsi sapratis - sarunas partneris ir VIŅŠ.
Vai man vajadzēja nākt? Varbūt labāk aizmirst par viņu un pielikt punktu te visam un kārpīties ar savām problēmām pašam uz priekšu kā varu. Vai es esmu dusmīgs uz viņu? Protams, ka esmu, bet ne tādā agresīvi dusmīgs veidā, bet tajā - ka tas viss notika veidā. Neviens jau mani nespieda. Jā, es nepārmetu viņam, kaut laikam vajadzētu, jo tā būtu vieglāk. Bet tagad es sēžu viņam pretī un jūtu, ka ar katru brīdi vairāk un vairāk atkal tieku pārņemts ar to pašu harizmu, kas viņam piemita visu laiku, kopš satikāmies drāžoties.
Ir pagājis vairāk par mēnesi, kopš viņš ir uzzinājis. Vārds pa vārdam (esmu krietni kluss un runā gandrīz tikai viņš) un uzzinu detaļās kā viss noticis, ar pārbaudēm, ķermeņa pirmo cīniņu pret infekciju, bezcerimoniālo un nepolsterēto nolikšanu fakta priekšā, rezultātu uzzināšanas brīdī, drausmīgo izrunāšanos ar puisi, attiecību noskaidrošanos, par sarunām ar padomdevēju-konslutantu, utt. Viņš stāsta visu bez kaunēšanās. Bez asarām acīs. Ik pa brīdim baudāmi iesmejoties un gandrīz nepārtraukti smaidot. Ne vēsts no nomāktības vai (man galvā bija skats no kādām filmām, kur uzzinot notikumus, varonis ir tuvu izmisumam un tādā garā) grūtsirdības.
Viņš stāsta par pašā sākumā bijušām domām par pašnāvību un tās bezjēdzību, par asarām un dienām bezjēdzīgi pavadītām gultā, par tā brīža izskaitļošanu un to, ka saņēmis to no sava labākā drauga, ar kuru pārgulējis aptuveni tad (neizsargājoties), par atvieglojumu, uzzinot, ka viņa puisis nav inficēts (jo sexa viņiem neesot bijis jau mēnešiem), par savu padomdevēju/konsultantu un viņa neizmērojamo atbalstu un informatīvo palīdzību, par pāris nākamiem mēnešiem, kas būs kritiski svarīgi zāļu izvēlē, par mūsdienu sasniegumiem HIV apkarošanā, pārliecinātību, ka dzīve nebeidzas pēc gadiem 10, un un un... ...un saviem sapņiem arī.
Viņā klausoties, man palēnām sāk nostiprināties cerība, ka esmu negatīvs. Nu nav bijusi man ķermeņa cīņa ar visu no tās izrietošo. Laikam tie dakteri tomēr būs noteikuši pareizu inficēšanās brīdi... Bet pats zini kā ir - šaubas tik vienkārši nekur nepazūd...
Viņš pieliecas tuvāk (it kā cenšoties savu sakāmo pateikt klusāk, lai apkārtējie nesadzird) un pieklusināti, bet ar pavisam nopietnu seju, saka: "Esmu sapratis vienu un tas var izklausīsies neticami, bet šis notikums man ir licis no jauna piedzimt. Jā, es esmu inficēts ar to vīrusu, bet tai pat laikā man ir parādīta dzīves burvības vērtība. Es jūtos kā no jauna piedzimis. Mēs neviens nezinām vai mūs pēc brīža nenobrauks mašīna vai ķieģelis uz galvas neuzgāzīsies. Man pateica, ka vīruss ir neārstējams, bet tā iedarbību var novērst gadu desmitiem. Es zinu, ka man ir izredzes dzīvot savus 60 gadus droši. Vai tev ir garantija, ka rīt nesaņemsi zvanu no daktera, kurš pasaka, ka tev ir atklāta sirds mazspēja, vēzis vai nu kas ļaunāks? Tam nevar noteikt laiku - kad. Šodien, bet varbūt pēc mēneša vai gada. Redzi, mēs dzīvi uztveram kā nemainīgu vērtību, kas ir un nekad nekur nepazudīs. Šādi notikumi liek tev paskatīties uz to visu citām acīm. Ir tik daudz sīkumu, kuriem mēs pievēršam uzmanību un tādējādi palaižam garām daudz ko baudāmu un vērtīgu. Tā nav labi teikt, bet esmu pārliecināts, ka nekas nenotiek bez iemesla - man bija jāierauga šī dzīves vērtība no jauna. ...un es gribēju tev to pateikt, jo savā ziņā uzskatu sevi atbildīgu par to, kam tu tagad ej cauri."
Viņš burtiski staroja enerģiju... Un es nesaprotu kāpēc asaras rodas man. Es netieku vaļā no domām ar jautājumu - kāpēc tas viss notika ar viņu? Tas nav taisnīgi. Viņš to nav pelnījis. Tam nevajadzēja notikt.
Jau pavadot mani uz sabiedrisko, lai dotos mājup, viņš satver mani aiz piedurknes un pilnā nopietnībā saka: "Esmu pārliecināts, ka pēc pāris dienām, kad uzzināsi rezultātus, tu būsi daudz stiprāks kā esi tagad. Es zinu kam tu ej cauri tur (galvā), jo es tam visam jau esmu gājis cauri. Ja atbilde būs negatīva - tikai iedomājies cik daudz tu būsi sapratis par sevi, savām vēlmēm un sapņiem. Un ja tā būs pozitīva - ...dzīve nebeidzas tad un tur. Klausies mani - tā nebeidzas! Un es esmu te, ja tev vajag atbalstu un gribi parunāt. Tici man, būs labi." un piemiedza ar aci.
Es nezinu cik daudz no visa stāstītā bija domāts manis "nomierināšanai" un cik viņam pašam nepieciešams to visu skaļi pateikt, lai uzkrātu ticamības momentu pats sev un saviem vārdiem, bet es tiešām grūti valdīju asaras, redzot kā viņš ir pieņēmis šo izaicinājumu, kurā pamodies un nemaz negrasās padoties.
P.S. dienu vēlāk man pateica, ka mani rezultāti esot negatīvi. ...man ir paveicies. šoreiz.
Biju tiešām pārsteigts par feedbacku, ko abi iepriekšējie ieraxti izraisīja. ...pat bez komentiem. Pieļauju tas tāpēc, ka reti kurš uzdrošinās par to runāt vai vēlas par to runāt. Bet visa padarīšana ir vienkārša: šis vīruss nekur tā vienkārši nepazudīs tikai tāpēc, ka sabiedrība uzskata to par tabu.
AtbildētDzēstTāpat kā ar liktenīgo ķieģeli, arī šo vīrusu tu vari iegūt tad, kad vismazāk gaidi. Pats lasīji kā tas notika ar mani - es zinu visu propagandu, es pats tajā piedalījos, bet redzi kā tas viss iznāca. Es šoreiz izspruku cauri, iegūdams tikai krietnus pārdzīvojumus un pamatīgas pārdomas. Citam tā var nepaveikties. Varbūt mana dalīšanās pieredzē var kādam palīdzēt. Varbūt būs kāds, kurš uzdrošināsies tēmu turpināt ar savu pieredzi, ar saviem pārdzīvojumiem.
HIV+ puiši ir mums apkārt. Arī viņu stāsti ir tepat. Mans stāsts par HIV+ nav galā. Tam būs turpinājumi. ...turpinājumi par attiecībām ar HIV+ personu. Par attiecībām un pārdomām ar VIŅU. Šie stāsti gaida savu laiku, kad būšu nobriedis uz tiem atskatīties bez visu emociju uzjundīšanas.
Es neesmu experts, es neesmu padomdevējs, es esmu vienkārši kāds, kurš ar to saskārās un nolēma pastāstīt arī citiem.