Iztraucēju...

Vakarnakt čāpoju mājās pēc darba. Vēlu. Krietni vēlu. Jāiet man cauri parkam. Nu ir tā taisnāk. Apgaismots nav pamatīgi, bet nu ceļš redzams un drošība šķietama.

Tur nereti sanāk uzdurties pārīšiem, kas ap to laiku vai nu atvadās vai vienkārši čubinās kur maliņā. Un es tad nu tam visam tur kā pa malu čāpojošs liecinieks parasti sanāku.

Arī vakar eju un, jā, jau atkal pārītis priekšā tur, kur vasarā rožu krūmi. Patumš, bet nu skaidri redzams - viņš stāv ar muguru pret mani un otrs roku pāris viņam uz pleciem saāķējies... Nu taisni vai žēl skatīties. ...arī tā gribās. Bet nu ko - gan jau kādreiz arī man dārziņš būs, nošņaucu degunu un čāpoju vien tālāk. Lēnām piefiksēju (jau gandrīz blakus esot - nu celiņš sadalās un sanāk, ka mans iet gandrīz tikai pāris soļus no tā, kur viņi tur) - laikam pārāk skaļi tai salvetē pūtu - izbiedēju. Viņi ir "atdalījušies" un sākuši runāt. ...un izrādās abi ir džeki.

Iztraucēti, abi rokas bikšu kabatās sabāzuši un nedaudz sabozušies, tagad ko runā klusi pāris soļus viens no otra.

F***. Tiešām slikti tai momentā sajutos. Nu kāda velna pēc man vajadzēja viņus tā iztraucēt? Pats droši, ka zini kāda ir sajūta, ja tiec pieķerts darot ko "it kā nepieņemamu (vai nepareizu. u.c. līdzīgi apzīmējumi)". Un izskatījās, ka viņi tā sajutās. ...biju neīstā laikā neīstā vietā.

Kas notika tālāk nezinu. Bija kauns atskatīties.

Pat pašam nepierasti kāpēc tā "sašuvos" par šo atgadījumu? Sajutos laikam kā ko pārāk sliktu izdarījis. Hetero pāris būtu bijis - ta Dievs ar viņiem, bet 2 puiši nedaudz kā tāda aizsargājama suga man prātā.