Dažreiz pat šķiet - neesmu runājis par sevi tik daudz kā pēdējā mēneša laikā. Nu nebija nepieciešams. Un arī nebija kāds kas tajā klausās un piefiksē, jo vienas nakts sakaram vai parastiem draugiem ir citas prioritātes. Bet tieši tās 2 pēdējās lietas - klausīties un pacensties piefiksēt, arī izrādās, ir tās svarīgākās, kad 2 ir kopā. Kā sūkājot pimpi gūt vairāk baudas; kā naktī guļot un otru apķerot tu mazāk karsē viņu; kā neuzkāpt uz "varžacīm", kas atmiņās sāp; kā atrast to brīdi savam privātumam, kopā esot; utt.
Atzīšos, man visu laiku prātā bija doma, ka esot ar kādu kopā, tas automātiski visu it kā noliek pa vietām un viss notiek pats no sevis - tu it kā jūti, kas un ko, kā un kur - protams, tavā gaismā. Ne reizi vien mums sanāca izrunāšanās, jo abiem bija iedomas galvā kā otrs rīkosies vai pareizāk sakot - ideja, kā viņam vajadzētu būt rīkojušamies, vienā vai otrā situācijā. ...un apjumums vai skumjas iestājās tai brīdī, kad realitāte nesekoja tam ceļam kā prāts to bija iztēlojies. Lai cik līdzīgi mēs šķistu, mēs neesam vienādi. Katrs no mums ir skatījies citas filmas, lasījis citas grāmatas vai klausījies citas dziesmas, kas veido to perfekto iedomu scenāriju un neizrunājot to, otrs par tavu pat nezin. Viņš vienkārši nevar. ...ja nav gaišreģis. Un neviens no mums nav.
...un šitais puika tiešām cenšas, so laikam arī man jācenšas pretīm. Īstenībā jau arī pašam to pat drausmīgi gribās, jo savādi, bet ir tā jocīgā bauda, kas rodas, redzot viņu smaidīgu vai baudā burtiski stenot no tā, ka tu viņam tā liec justies.
Kāda ir tava pieredze ar pielāgošanos/izrunāšanos/adaptēšanos attiecībās?
..izklausās kaut kā apgrūtinoši
AtbildētDzēst