Atrādīšana

Jauna diena - jaunas domas. Šoreiz, jautājums pavisam vienkāršs: kad tu sāc atrādīt savu "otru pusīti"? ...un kā tu to dari?



Tā nu sanācis, ka esmu iekāpis tai periodā, kur jūtu - jup, man patīk būt ar Tomu kopā kā gultā, tā arī ārpus tās. Mēs esam apraduši ar otra izdarībām vai ieradumiem un jūtamies konfortabli kopā esot. Var pat teikt - savā ziņā vairs nav tās nedrošības un sarkšanas, kas it kā rodas, ja tevi pieķer esot kopā ar kādu, par kuru īsti vēl nedali šo sajūtu par kopā būšanu. Un ja līdz šim brīdim viss bijis it kā 2 paralēlās pasaulēs: viena, kur tu esi ar savu jauno puisi, otra - ģimene un draugi, tad šis brīdis ir tas, kad tu sāc domāt par abu paralēlo pasauļu (puiša un draugu/ģimenes) kopā sapludināšanu, jo beidzot tam ir laiks un jušana... ...vai vienkārši par šo sapludināšanu parūpējas tavi draugi, kas ar smīniņu sejā paziņo par pusdienām, ko plāno un kas tikai nejaušības pēc iekrīt tai pat dienā, kad abi ar Tomu esam plānojuši būt attiecīgā pilsētas daļā.

Vai esmu gatavs vest viņu līdz? Vai esmu gatavs ļaut viņu vērtēt? Vai esmu gatavs uzklausīt vērtējumu? ...pat ja tas nebūs pozitīvi atbalstošs? Būsim godīgi - visiem vienmēr gribās, lai šīs abas pasaules saplūtu vienā pilnīgā harmonijā. ...bet te nav Holivudas filma un realitātē ir 50-50 iespēju sadalījums.

Jā, jā, vienmēr šādās reizēs tā negatīvā stīga iespēlējas kā pirmā, pozitīvas atsauksmes atstājot otrajā plānā. Teorētiski tu saproti - nu nav tur lielas nozīmes, ko citi domā, jo galvenais ir kā tu pats jūties, pareizi? Tai pat laikā - ja nu es kaut ko neredzu dēļ savām rozā brillēm vai nespējas paskatīties uz notiekošo no malas (ko draugi vai ģimene redz daudz vieglāk, jo nav īsti iesaistīti)?

Oh, un ja nu Tomam nepatīk mani draugi vai radi? Aaaarghhhhh! Viņi jau man nav mīlīgie jēriņi no mīksto tualetes papīru reklāmām.

Dienas iet un tās sasodītās pusdienas tuvojas...