Iekš auto...

Atskatoties, tiešām nesaprotu, kas par velnu mani dīda pārbaudīt tradicionālo robežu elastību, izmēģināt tikai dzirdētas iespējamās fantāzijas vai atrast drosmi lietām, kas nebūtu īsti ticamas, ja es nebūtu vienā no galvenajām lomām. Bet te nu es esmu - pārliecies pār ātruma kloķi un ātri garām pazūdošas gaismas ir vienīgais, kas atgādina - mēs pārvietojamies.


Bet tas sākās pavisam nejauši - ar kādu, šķiet, pilnībā nerealizētu fantāziju, kurai beidzot vajadzēja pienākt realizācijas termiņam. Jup - varbūt mana atmiņa mani viļ, bet domāju, ka līdz pat aizvadītajam vīkendam, nebiju sūkājis puisim, kamēr viņš vada auto. Un dara to nevis pa lauku ceļu, bet gan pavisam parastu galvaspilsētu, parastā pievakarē.

Abpusējs uztraukums mašīnā jūtams jau no sākuma - abi esam uzķērušies uz idejas un beidzot atraduši drosmi, to visu realizēt dzīvē, bet vai izdosies - tas ir jautājums, kas nodarbināja abus. Pamatīgi nodarbināja. Maršruta izvēle viņa ziņā, darbības realizācija - manā. ...nu gandrīz visa realizācija, jo izrādās viņš nebija tik nevainīgs kā domāju sākumā.

Mana roka veiksmīgi atrada ceļu līdz viņa bikšupriekšai un kamēr mašīna pameta stāvvietu, jau bija pārliecinājusies, ka auto vadītājam ir krietni pieņemama idejas realizēšanas pirmā fāze. Kad ir īstais laiks pieliekties? Vai kāds tiešām var redzēt? Vai labāk nepagaidīt kādu mazāk apgaismotu pagriezienu? Jautājumi daudz, laika ne uz pusi tik daudz. Drošības josta iet pa gaisu un bez liekām ceremonijām - nirstu lejā.

Nu protams, ka viņš palīdzēja, jo pieliekties uz blakus sēdvietu, kamēr auto tiek vadīts, nav iespējams bez palīdzības. Tai pat laikā - daudz vieglāk to izdarīt, kad abi esam ieinteresēti to izmēģināt.

Tikai necelies - viņš nosaka. ...un pastiprināti elpojot, atkārto to ik pa brīžam. Velnišķas ziņkāres (un iespējams pavisam nelielas vēlmes tikt pieķertam) dēļ sadomāju atsēsties, bet viņa rokas, kas pamatīgi iekrampējušās stūrē, tiek piespiestas ciešāk tai un elkonis, kas pavadīts ar ātru - necelies - liek manīt - viņaprāt, laiks nav īstais. :D Viņa brīvā roka sajūtama uz mana skalpa un metodiski cenšas to virzīt nepieciešamajā "ātrumā".

Atsēžoties, pamanīju viņa sejā krietni izteiktu smīnu. Nevar teikt, ka tas ir vienīgais no viņa puses, kas nodod - viņš to izbauda, bet patīkami redzēt, ka viņš ir spēlē. Pagaidi, viņš nosaka, juzdams, ka liecos atkal pāri ātruma kloķim - mums ir mašīna tieši aiz muguras, viņi var redzēt. Pie sevis nosmeju, ka vai tik tā nav tā idejas burvība, bet ieturu pauzi un palieku krēslā. Neilgi. Pie nākošām gaismām esmu atpakaļ un šoreiz man ir galvā misija - viņa džinsiem ir jābūt pie potītēm. Nu galvā tā tas šķita sexīgi, tāpēc... Tikai tad un tur sapratu, ka tas nav nemaz tik viegli realizējams. It sevišķi, sēžot blakussēdētāja sēdeklī un viņš vada auto. Bet kā tur saka ar to sadošanos visai pasaulei rokās, lai tev palīdzētu? Mazāk gaismu, tukšāka iela vai vienkārši abpusēja interese un viņa džinsi ir pie pedāļiem, bet brīvā roka mani vada pareizajā ātrumā, kas pavadīts ar krietni dzirdamu elpošanu. Un laternu gaismas turpina skriet garām...

Tiešām nezinu kā tas viss ir ar satiksmes drošību un vai aktivitātes, kas līdzīgas, nav ierindotas aizliegto darbību saraxtā, jo var nopietni apdraudēt drošību uz ceļa (pat nerunājot par drošību esot mašīnā) - viss, kas mani interesēja, bija - diez kā tas ir? ...tagad laikam būs jāmācās vadīt auto, lai varētu to izmēģināt no otras puses. :P