Iesāku raxtu par hiperseksualitāti jeb nimfomāniju un nokļūstot pie simptomiem nobijos to turpināt. ...pārāk daudzi no tiem skaidri norāda, ka esmu apsēsts. ...la la laāāā. Labdien, mani sauc Daniēls un esmu sexapsēsts... Izrādās amerikāņi to pat iekļāvuši psihisko slimību saraxtā... ups...
Bet lai nebojātu garīgo sev, veltīšu šo ieraxtu suņiem. Jup, suņiem. Tiem mazajiem. (kaut kad pasen bija ieraxts par suņiem lieākiem, bet šoreiz tiešām - par tiem mazajiem)
Stāsts pavisam vienkāršs: puisim, atverot durvis, pa kāju starpu izveļas kaut kas mazs un mežonīgi kustīgs. Salecos nedaudz, jo parasti nekas tāds ar mani nenotiek. ...vai pareizāk teikt - līdz šim nav noticis.
Piedod, viņš saka man, pamanot manu salekšanos, mans Monstrs ir ļoti sabiedrisks. ...un paņem to mazo (tiešām mazo, izkārnušo - nu vismaz izskatās tā), bet žiperīgo radībiņu rokās un sejai pilnīgi izmainoties gandrīz vai sāk mīlināties. Tiešām dīvaina sajūta. ...ne jau es suņus apskatīt nācu. :P Tu neesi sagatavojies tikt iepazīstināts ar "ģimeni", kad esi atnācis vienkārši "paseksot" ar kādu random tipiņu.
Ar atrunām par to, ka tētukam tagad ciemiņi, mazais Monstrs, kas kā vēlāk izrādīsies, īstenība ir Monstriene, tiek ieslēgts dzīvojamā istabā un visa namatēva uzmanība tika pievērsta man. ...jeb mums. Bet jau dodoties prom, tiešām izbrīnījos par toni balsī, ar kuru puisis žiperīgi dodas uz viesistabu, lai pārliecinātos vai mazā radībiņa nav apvainojusies...
Mans, kā joks domātais, koments (man ir aizdomas - pietiekami pamatotas, redzot saimnieka dzīvesveidu - , ka viņa droši vien jau ir pieradusi tikt ieslēgta aiz durvīm) tika saņemts ar dusmīgu sejas izteiksmi un visdrīzāk es tik drīz nesaņemšu ielūgumu apskatīt dzīvokli vēlreiz.
Bet stāsta morāle man radās pa ceļam uz mājām sabiedriskajā. Vai suņuks (neskatoties uz to kāds) varētu būt attiecību aizvietotājs? Visiem ir zināms, ka puisi atrast nav tik viegli (nu vismaz no savas pieredzes runājot) un šāds emociju koncentrēšanas mērķis varētu būt visai izdevīgs: dzīva būtne ar savām emocijām, netikumiem un pieķeršanos. Tava. No tevis atkarīga. ...un mīļa. ...un vienmēr priecīga tevi redzēt, tev pārvelkoties no darba. Tai pat laikā - viegli ieliekama blakus istabā, kad ir tāda nepieciešamība... :P
Raxtu šo un atmiņās pēkšņi uzpeld mazais kaķuks, kuram biju "tētis" Budapeštas laikā. Bačo bija vārds. Vai varbūt tas bija Boci? Šķiet pavisam biju to izslēdzis no atmiņām... Dalījām "vecākošanu" ar darba kolēģi - kad viņa devās darba komandējumos, kaķēnu pieskatīju es. ...un tas notika krietni bieži. Jup, katrā no dzīvokļiem pa barības bļodiņai un gultiņai. ...kaut arī mans spilvens viņam šķita daudz pievilcīgāks.
Pat neskatoties uz to, ka man parasti nācās gulēt bez spilvena un bez pieredzes būdams, zaudēju pāris labas kurpes, bija jauki redzēt tās mirguļojošas ačteles pirms tu ieslēdz gaismu, no āra nākot, vakaros. Vai sajust to mazo pieskārienu, kas gar tevi trinas, kad "kādam" gribās nedaudz uzmanības vai paspēlēšanos...
Re kā biju to pavisam piemirsis. Jā... :) Tiešām jaukas atmiņas un laikam jau tomēr tiesa vien būs par to teoriju...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru